Endera spēle

«Hegemons atkāpies no amata," teica Dinks. „Tur lejā visi ir jukuši. Bet kam tas rūp?"

„Ar tevi viss kārtībā?" jautāja Petra, pieskaroties Endera galvai. „Tu mūs pamatīgi pārbiedēji. Viņi teica, ka tu esi saju­cis prātā, un mēs teicām, ka viņi paši ir sajukuši."

„Es esmu sajucis prātā," teica Enders. „Bet man liekas, ka ar mani viss ir kārtībā."

„Kad tu to saprati?" jautāja Alajs.

„Kad es domāju, ka tu grasies mani nogalināt, un nolēmu nogalināt tevi pirmais. Laikam gan sirds dziļumos es esmu īsts slepkava. Bet es labāk esmu dzīvs, nevis miris."

Viņi piekrītoši iesmējās. Tad Enders ieraudājās un apkam­pa Bīnu un Petru, kas stāvēja vistuvāk.

„Man jūsu pietrūka," viņš teica. „Es tik ļoti gribēju jūs at­kal redzēt."

„Bet mēs taču bijām tik vāji…" Petra atbildēja un no­skūpstīja viņu uz vaiga.

„Jūs bijāt lieliski," teica Enders. „Tikai tos, kas man bija ne­pieciešami visvairāk, es ātri vien nolietoju. Slikta plānošana."

„Tagad viss ir kārtībā," teica Dinks. „Nevienam nenotika nekas tāds, no kā, piecas dienas slēpjoties pilnīgā tumsā karalauka vidū, nevarētu atgūties."

„Man vairs nav jābūt jūsu komandierim, vai ne?" Enders jautāja. „Es vairs nevēlos nevienu nekad komandēt."

„Tev nevienam vairs nav jādod pavēles," atbildēja Dinks, „bet tu vienmēr būsi mūsu komandieris."

Uz brīdi iestājās klusums. »•

„Un ko mēs darīsim tagad?" Alajs jautāja. „Insektu karš ir beidzies, karš uz Zemes — arī, pat te tas ir cauri. Ko gan mēs iesāksim?"

„Mēs esam bērni," teica Petra. „Varbūt mums liks iet sko­lā. Tāds ir likums. Līdz septiņpadsmit gadu vecumam visiem jāiet skolā."

Visi iesmējās un turpināja smieties līdz pat asarām.

15. Mirušo balss

Ezers bija pavisam rāms, nebija ne mazākā vējiņa. Abi vīrieši sēdēja krēslos uz peldošās piestātnes. Pie piestātnes bija piesiets neliels koka plosts. Grafs ar kāju aizķēra virvi un pievilka plostu tuvāk, tad ļāva tam aizslīdēt prom un atkal pievilka klāt.

„Tu esi krities svarā."

«Dažreiz saspringtas situācijas liek pieņemties svarā, daž­reiz — kristies. Es galu galā esmu būtne no miesas un asinīm."

„Tas droši vien bija smagi."

Grafs paraustīja plecus.

„Ne pārāk. Es zināju, ka mani attaisnos."

„Daži no mums par to nebija tik droši. Ļaudis uz brīdi bija pamatīgi satrakojušies. Cietsirdīga bērnu izmantošana, no­vēršamas, bet nenovērstas slepkavības — tie ieraksti ar Bonso un Stilsonu bija diezgan briesmīgi. Skatīties, ko viens bērns nodara otram."

„Man gan liekas, ka tieši ieraksti mani izglāba. Apsūdzī­ba tos bija pamatīgi parediģējusi, bet mēs rādījām visu. Bija skaidrs, ka Enders nav nekāds provokators. Un tad jau iznā­kums bija zināms. Es pateicu, ka esmu darījis tikai to, kas, manuprāt, bija nepieciešams cilvēces nosargāšanai, turklāt sekmīgi. Mums izdevās pārliecināt tiesnešus, ka apsūdzībai vispirms jāsniedz neapstrīdami pierādījumi, ka Enders varē­tu būt uzvarējis bez šādas apmācības. Pēc tam viss bija pavi­sam vienkārši. Ārkārtas situācija…"

„Lai kā, Graf, mēs jutāmies ļoti atviegloti. Jā, mēs daudz strīdējāmies, un es zinu, ka apsūdzība izmantoja pret tevi

mūsu sarunu ierakstus. Bet toreiz es jau zināju, ka tu biji rī­kojies pareizi, un es pieteicos liecināt tev par labu."

„Es zinu, Anderson. Advokāti pateica."

„Un ko tu darīsi tagad?"

,.Nezinu. Turpināšu atpūsties. Man sakrājušies daži gadi atvaļinājumu. Pietiks līdz pat dienesta beigām, un vēl man bankās guļ vesela kaudze naudas, es jau nekad to nelietoju. Varu dzīvot no procentiem. Varbūt es nedarīšu vispār neko."

«Izklausās lieliski. Bet es tā nevarētu. -Man piedāvā vadīt trīs universitātes — iedomājušies, ka es esmu izcils pedagogs. Kad es saku, ka Kaujas skolā es domāju un gādāju tikai par spēli, viņi man netic. Laikam gan es piekritīšu kādam citam piedāvājumam."

„Kļūsi par komisāru?"

„Karš ir beidzies, bet spēlēt gribas. Tas galu galā būs gluži vai atvaļinājums. Līgā ir tikai divdesmit astoņas komandas. Lai gan uz mūsu bērnu fona futbols izskatās pēc gliemežu sporta."

Viņi iesmējās. Grafs nopūtās un ar kāju pagrūda plostu.

«Plosts. Deram, ka tu nevarētu ar to pabraukt!"

Grafs pakratīja galvu.

„To uzbūvēja Enders."

«Pareizi. Tu viņu atvedi uz šejieni."

«Tas plosts ir pat oficiāli nodots viņa īpašumā. Es vispār parūpējos, lai viņš tiktu pienācīgi atalgots. Naudas viņam pietiks visam mūžam."

„Ja vien viņam ļautu atgriezties un to izmantot."

«Tas nekad nenotiks."

«Pat ja Dēmostens aģitē par viņa atgriešanos?"

«Dēmostens vairs neraksta."

Andersons sarauca uzacis.

„Ko tas nozīmē?"

«Dēmostens ir atvaļinājies. Uz mūžu."

«Vecais smerdeli, tu kaut ko zini! Tu zini, kas ir Dēmostens!"

«Bija."

«Tad pasaki!"

„Nē."

«Tas vairs nav smieklīgi, Graf." „Es zinu."

«Vismaz pasaki, kāpēc. Daudzi no mums domāja, ka Dē­mostens reiz kļūs par hegemonu."

,.Neiespējami. Nē, pat Dēmostena iedvesmoto politisko kretīnu pūlis nevarēja pierunāt hegemonu ļaut Enderam at­griezties uz Zemes. Enders ir pārāk bīstams."

„Viņam ir tikai vienpadsmit gadu. Tagad divpadsmit."