Endera spēle

Viens, divi, četri, septiņi iznīcinātāji pagalam. Vai kāds ku­ģis tiks pietiekami tuvu planētai, tagad bija atkarīgs vairs tikai no veiksmes. Tiklīdz viņi būs pietiekami tuvu, daudz laika ne­vajadzēs. Tikai īsu mirkli Dr. Ierīcei, tas ir viss, ko es vēlos. En­deram ienāca prātā, ka, iespējams, dators nemaz nebija ieprog­rammēts situācijai, kad Mazais Doktors tiek lietots pret veselu planētu. Ko gan es tad darīšu? Kliegšu: „Pif paf, tu esi beigts!"?

Enders noņēma rokas no vadības pults un atlaidās krēslā, lai vērotu, kas notiks tālāk. Planēta, kuģiem nonākot gravitā­cijas varā, tuvojās aizvien ātrāk un ātrāk. Tā noteikti ir pietie­kami tuvu, tikai dators netiek ar to galā.

Tad planētas virsma, kas nu jau aizņēma pusi simulatora ekrāna, sāka kūsāt; kaut kas eksplodēja, izverdot pret Endera iznicinātājiem veselu šķembu un gruvešu mākoni. Enders mēģināja iztēloties, kas notiek planētas iekšienē. Lauks aug un aug, molekulas izirst, izšķīst atomos.

Trīs sekunžu laikā izšķīdusi bija jau visa planēta, atstājot aiz sevis izplešamies spožu putekļu lodi. Bndera iznicinātāji bija starp pirmajiem, kas gāja bojā: to pārraides pēkšņi ap­rāvās, un tagad simulators attēloja kauju tikai no pietiekami drošā attālumā gaidošo kuģu skatpunktiem. Bet Enderam pietika ar to pašu. Eksplodējušās planētas izveidotā lode auga pārāk ātri, lai pretinieka kuģiem izdotos no tās aizbēgt. Un līdz ar lodi auga ari Mazais Doktors — nu jau vairs ne tik mazs; lauks savā ceļā iznicināja ikvienu kuģi, pārvēršot katru spožā gaismas uzliesmojumā, un tad turpinot izplesties.

Mazā Doktora lauks beidzot pavājinājās tikai gar pašām simulatora ekrāna malām. Divi trīs pretinieka kuģi bija pa­likuši neskarti. Ari Endera zvaigžņu kuģis bija neskarts. Bet milzīgās pretinieka flotes un tās sargātās planētas vietā vairs nebija gandrīz nekā. Tikai gravitācijas kopā savilkts putekļu mākonis. Tas spīdot rotēja, bet kopumā bija daudz mazāks nekā iznicinātā planēta. Lielākā daļa tās masas vēl bija izsēta visapkārt.

Enders noņēma eskadriļas komandieru gaviļu pieskandi­nātās austiņas un tikai tad saprata, ka tāds pats troksnis valda ari visapkārt viņam. Viri formas tērpos apkampa cits citu, smējās, priecīgi klaigāja, daži raudāja, daži bija nokrituši ce­ļos vai guļus, un Enders saprata, ka viņi pārsteigti lūdzamies. Enders nesaprata, kas notiek. Viss likās pilnīgi nepareizi. Vi­ņiem vajadzēja būt saniknotiem.

Pulkvedis Grafs pameta pārējos un pienāca pie Endera. Pār viņa seju plūda asaras, bet viņš smaidīja. Viņš pieliecās, izstiepa rokas un — Enderam par pārsteigumu — cieši viņu apkampa, un čukstēja:

„Paldies tev, paldies tev, Ender. Paldies Dievam par tevi, Ender."

Tad nāca ari pārējie, spieda viņa roku, apsveica. Viņš mē­ģināja aptvert, kas īsti noticis. Vai viņš tomēr nokārtojis pār­baudījumu? Tad tā bija viņa uzvara, ne jau viņu — turklāt apšaubāma uzvara, viņš bija krāpies. Kāpēc gan viņi uzvedās tā, it kā viņš būtu uzvarējis godīgi?

Pūlis pavēra ceļu Meizeram Rekhemam. Viņš devās tieši pie Endera un sniedza roku.

„Tev nācās izdarīt vissmagāko izvēli, puis. Visu vai neko. Vai nu mēs, vai viņi. Bet tev nebija citas izejas. Apsveicu! Tu viņus sakāvi, un nu viss ir beidzies."

Viss beidzies. Sakāvi viņus. Enders nesaprata.

„Es sakāvu tevi."

Meizers skaļi iesmējās.

„Ender, tu nekad neesi spēlējis pret mani. Kopš es kļuvu par tavu pretinieku, tu vispār neesi spēlējis."

Enders nesaprata, par ko īsti runa. Viņš bija spēlējis ne­skaitāmas reizes, neiedomājami nomokot pats sevi. Viņu pārņēma dusmas.

Meizers izstiepa roku un uzlika to uz viņa pleca. Enders nokratīja to nost. Meizers pēkšņi kļuva nopietns un sacīja:

„Ender, pāris pēdējos mēnešus tu esi bijis mūsu flotes ko­mandieris. ŠI bija Trešā invāzija. Tās nebija nekādas spēles — tās bija īstas kaujas, un tavi vienīgie pretinieki bija insektoīdi. Tu uzvarēji katrā kaujā, un šodien tu viņus sakāvi pie viņu pašu planētas, kur atradās karaliene, visas viņu karalienes no visām viņu kolonijām. Tu tās visas iznicināji. Viņi vairs ne­kad mums neuzbruks. Un to paveici tu. Tu."

īstas kaujas. Ne spēle. Endera prāts nespēja to aptvert. Tie ne­bija tikai gaismas punktiņi ekrānā, tie bija īsti kuģi, kurus viņš bija vadījis, un īsti kuģi, kurus viņš bija iznicinājis. Un īsta pa­saule, ko viņš bija iznicinājis uz mūžiem. Viņš izgāja cauri pūlim, izvairīdamies no apsveikumiem, rokām, vārdiem, līksmes. No­nācis līdz savai istabai, viņš izģērbās, ierāpās gultā un aizmiga.

•••

Kāds viņu purināja, un Enders pamodās. Tikai pēc brīža viņš atpazina, kas tie bija. Grafs un Rekhems. Viņš aizgriezās. Ļaujiet man gulēt.

„Ender, mums jāaprunājas," teica Grafs.

Enders pagriezās ar seju pret viņiem.

„Kopš vakardienas kaujas uz Zemes bez mitas rāda video­ierakstus."

..Vakardienas?"

Viņš bija gulējis līdz pat nākamajai dienai.

„Tu esi varonis, Ender. Visi nu ir redzējuši, ko tu paveici. Tu un pārējie. Diez vai uz Zemes ir kāda valdība, kas tev vēl nav piešķīrusi savu augstāko apbalvojumu." *■

„Es nogalināju viņus visus, vai ne?" Enders jautāja.