Endera spēle

Pagāja diena pēc dienas, kauja pēc kaujas, līdz rutīna pārvēr­tās par pašiznīcināšanos. Viņam parādījās sāpes kuņģī. Viņam lika ievērot diētu, bet drīz vien ēstgriba pazuda vispār.

„Ēd!" teica Meizers — un Enders mehāniski iebāza ēdienu mutē. Bet, ja neviens viņam nelika ēst, viņš neēda.

Vēl divi eskadriļu komandieri sabruka tāpat kā Petra, un spiediens uz pārējiem palielinājās. Tagad jau kaujās pretinie­kam bija trīskāršs vai četrkāršs pārsvars, un, situācijai kļūstot sarežģītākai, pretinieks bija iemācījies ātrāk atkāpties, un līdz ar to kaujas ievilkās aizvien garākas un garākas. Dažreiz tās ilga pat stundām. Enders sāka nomainīt eskadriļu komandie­rus jau kaujas laikā, ļaujot nogurušajiem atpūsties un to vietā izsaucot citus, kas vēl bija moži un atpūtušies.

„Zini," Bīns, pārņemot vadību pār Suši atlikušajiem iznī­cinātājiem, reiz ieteicās, „šī spēle vairs nemaz nav tik intere­santa kā agrāk."

Tad kādu dienu treniņa laikā, kad Enders dresēja savus eskadriļu komandierus, telpa pēkšņi kļuva tumša un viņš pa­modās asiņainu seju — bija atsities pret vadības pulti.

Viņu aiznesa līdz gultai, un trīs dienas viņš bija smagi slims. Sapņos viņš redzēja dažādas sejas, bet tās nebija īstas, un viņš to apzinājās. Viņam likās, ka dažreiz viņš redz Valentīnu, daž­reiz — Pīteru, dažreiz — draugus no Kaujas skolas un dažreiz

—   insektoīdus, kas viņu uzšķērž. Vienreiz viņš gluži kā dzī­vu ieraudzīja pulkvedi Grafu — pārliekušos pār viņu, kaut ko klusi čukstam, gluži kā mīlošu tēvu. Bet tad viņš pamodās, un viņam līdzās bija tikai viņa ienaidnieks, Meizers Rekhems.

„Es esmu pamodies," Enders teica.

„Es redzu," Meizers atbildēja. «Pietiks gulēt. Tev šodien kauja."

Un Enders piecēlās, cīnījās, uzvarēja. Bet otras kaujas to­dien nebija, un viņam atļāva iet gulēt āgrāk. Rokas viņam trī­cēja, it kā viņš būtu pārsalis.

Tonakt viņam likās, ka sajūt kādu maigi pieskārāmies. Līdzjūtīgi un liegi. Viņš sapņoja, ka dzird sarunu.

„Jūs neesat bijis diez ko labs pret viņu."

„Tas nebija mans uzdevums."

„Cik ilgi viņš izturēs? Viņš lūst."

«Pietiekami. Mēs jau esam gandrīz galā."

„Tik ātri?"

„Pāris dienas, un viņš to būs paveicis."

„Kas ar viņu būs, ja viņš jau tagad ir šādā stāvoklī?"

„Viss būs kārtībā. Pat šodien viņš cīnījās labāk nekā jebkad."

Sapnī balsis atgādināja pulkvedi Grafu un Meizeru Rekhemu. Bet tādi jau sapņi ir: tajos var notikt visneticamākās lietas. Viņam likās, ka dzird vienu no balsīm sakām:

„Es nevaru to izturēt, paskaties, kas ar viņu notiek."

Un otra balss atbildēja:

„Zinu. Es arī viņu mīlu."

Un tad tēli pārvērtās par Valentīnu un Alaju, un viņi ap­glabāja Enderu; virs viņa kapa izauga kalns, viņš izžuva, un viņā iemitinājās insektoīdi — nu viņš līdzinājās Milzim.

Viss — tikai sapņi. Ja kāds viņu mīlēja vai juta viņam līdzi

—  tad tikai sapnī.

Viņš pamodās, atkal cīnījās un atkal uzvarēja. Tad viņš at­kal devās gulēt un atkal sapņoja, un atkal pamodās, un atkal uzvarēja, un atkal gulēja, un starpību starp nomodu un mie­gu viņš īsti vairs nesaskatīja. Un neuztraucās par to.

Nākamā diena viņam bija pēdējā Komandieru skolā, lai gan viņš pats to vēl nezināja. Kad viņš pamodās, Meizera Rekhema istabā nebija. Viņš nomazgājās, apģērbās un gai­dīja, kad ieradīsies Meizers un atslēgs durvis. Viņš nenāca. Enders pamēģināja atvērt durvis pats — tās-bija vaļā.

Vai Meizers šorīt būtu nejauši izlaidis viņu brīvībā?"Ne­viena, kas viņam liktu ēst, liktu doties uz nodarbībām, lik­tu gulēt. Brīvība. Tikai nelaime bija tāda, ka viņš nezināja, ko tagad iesākt. Viņš iedomājās, ka varētu apmeklēt savus eskadriļu komandierus, parunāt ar viņiem aci pret aci, bet viņam nebija ne jausmas, kur viņi atrodami. Galu galā viņi varēja būt nezin kur — kaut vai divdesmit kilometru tālu­mā. Tāpēc, nedaudz paklaiņojis pa gaiteņiem, viņš aizgāja uz ēdnīcu, kur kopā ar dažiem jūras kājniekiem, kas mētājās ar rupjiem, Enderam nesaprotamiem jokiem, paēda brokastis. Tad viņš devās uz simulatora telpu. Būdams brīvs, viņš tomēr nevarēja iedomāties, ko citu varētu darīt, ja ne doties uz kār­tējo treniņu.

Meizers viņu jau gaidīja. Enders lēnām iegāja telpā. Viņš jutās noguris un apdullis un ejot nedaudz vilka kājas.

Meizers sarauca pieri.

„Tu esi pamodies, Ender?"

Telpā bija vēl arī citi ļaudis. Ko gan viņi šeit dara? Enders pat nemēģināja to jautāt. Nav vērts, tāpat neviens neatbildēs. Viņš piegāja pie simulatora vadības pults un, gatavs sākt tre­niņu, apsēdās.

„Ender Vigin," teica Meizers, Jūdzu, pagriezies. Šodienas spēlei nepieciešams neliels komentārs."

Enders pagriezās. Viņš uzmeta skatienu vīriem, kas bija sapulcējušies pie sienas. Lielāko daļu viņš nekad nebija re­dzējis. Daži pat ģērbušies civilā. Enders ieraudzīja Andersonu un nobrīnījās, ko gan viņš te dara, kas gan viņa prombūt­nē pieskata Kaujas skolu. Viņš ieraudzīja Grafu un atcerējās ezeru meža ielokā pie Grīnsboro, un sajuta asu vēlmi doties

mājās. Aizvediet mani mājās, viņš klusi teica Grafam. Manā sapnī jūs teicāt, ka mīlat mani. Aizvediet mani mājās.