Endera spēle

Enders uzreiz saprata, ka nodarbinājis viņu pārāk sma­gi — tā kā viņa bija tik izcila, Enders lika viņai piedalīties kaujās daudz biežāk un daudz atbildīgākās pozīcijās nekā gandrīz visiem pārējiem. Bet viņam nebija laika uztraukties par Petru vai arī justies vainīgam par viņai nodarīto. Atliku­šos divus iznīcinātājus viņš nodeva Trakā Toma rīcībā un mēģināja kaut kā glābt situāciju. Petrai bija uzticēta izšķiroša pozīcija, un tagad Endera plānotā stratēģija bija kļuvusi bez­jēdzīga. Ja pretinieks būtu bijis mazāk steidzīgs un nedaudz veiklāks, izmantojot šo pēkšņi radušos situāciju, Enders būtu zaudējis. Bet Šenam izdevās notvert daļu pretinieku pietieka­mi ciešā grupā, lai iznīcinātu tos ar vienu ķēdes reakciju. Tra­kais Toms caur pārrāvumu iesūtīja abus savus iznīcinātājus dziļāk pretinieka pozīcijās, nodarot insektoīdiem pamatīgus postījumus. Lai gan viņa un Šena kuģi beigās tika iznīcināti, Muša Molo tika galā ar pārējiem pretinieka kuģiem, nodroši­nādams viņiem uzvaru.

Kad kauja bija beigusies, Enders dzirdēja Petru kliedzam, mēģinot tikt pie mikrofona.

„Pasakiet viņam, ka man žēl, ka es vienkārši biju nogurusi, es nespēju padomāt, tas arī viss, pasakiet Enderam, ka man žēl…"

Vairākus nākamos treniņus viņa izlaida, un atgriezusies viņa vairs nebija ne tik ātra, ne tik drosmīga kā agrāk. Dau­dzas no īpašībām, kas viņu darīja par labu komandieri, bija zudušas. Tagad Enders viņu varēja izmantot vairs tikai vien­kāršiem, stingri kontrolētiem uzdevumiem. Viņa nebija inuļķe. Viņa zināja, kas noticis. Bet viņa zināja arī to, ka Enderam nebija citas iespējas, un pati to viņam arī pateica.

Taču viņa, nebūt ne vājākā no eskadriļu komandieriem, bija salauzta. Tas bija brīdinājums: viņš nedrīkst pārslogot savus komandierus tā, ka viņi to vairs nevar izturēt. Tagad tā vietā, lai izmantotu komandierus, kad vien ievajagas, Ende­ram bija jārēķinās ar to, cik bieži viņi ir piedalījušies kaujās. Bija jāļauj viņiem atpūsties, un tas nozīmēja, ka dažkārt kau­jās bija jāpaļaujas uz komandieriem, kam viņš uzticējās ne­daudz mazāk. Samazinot spiedienu uz komandieriem, viņš . palielināja spiedienu pats uz sevi.

Kādu nakti viņš pamodās no sāpēm. Uz spilvena bija asi­nis, mutē — asiņu garša. Pirksti sāpīgi pulsēja. Viņš saprata, ka miegā kodījis pats savu roku. Asinis vēl turpināja tecēt.

„Meizer!" viņš iesaucās. Rekhems pamodās un nekavējo­ties izsauca ārstu.

Kad ārsts bija apkopis ievainojumu, Meizers teica:

„Man vienalga, cik tu ēd, Ender, bet ar paškanibālismu no skolas ārā netiksi."

„Es biju aizmidzis," Enders atbildēja. „Un es negribu pa­mest Komandieru skolu."

„Labi."

„Citi. Tie, kam neizdevās…"

„Par ko tu runā?"

„Pirms manis. Tie jūsu skolnieki, kas netika galā ar treni­ņiem. Kas ar viņiem notika?"

„Viņi netika galā un viss. Mēs nesodām tos, kuriem neiz­dodas. Viņiem vienkārši viss ir beidzies."

„Kā Bonso."

„Bonso?"

„Viņu aizsūtīja uz mājām."

„Ne kā Bonso."

„Kā tad? Kas ar viņiem notika? Kad viņi salūza?"

„Kāda tam nozīme, Ender?"

Enders neatbildēja.

„Neviens no viņiem nesalūza šajā punktā, Ender. Ar Petru tu pieļāvi kļūdu. Viņa atgūsies. Bet Petra ir Petra, un tu esi tu."

„Daļa no manis ir viņas — tas, ko viņa no manis izveidoja."

„Tu nesalūzīsi, Ender. Ne tik agri. Tev ir bijuši šādi tādi sarežģījumi, bet tu vienmēr esi uzvarējis. Tu vēl nezini, kādas ir tavu spēju robežas, bet, ja tu tās esi sasniedzis jau tagad, tad tu esi daudz vājāks, nekā es biju domājis."

„Vai viņi mirst?"

„Kas?"'

„Tie, kas salūst."

„Nē, viņi nemirst. Ak, kungs, puisīt, tā taču ir tikai spēle."

„Es domāju, ka Bonso ir miris. Pagājušajā naktī es par viņu sapņoju. Es atcerējos, kā viņš skatījās uz mani, kad es ar galvu ietriecos viņa sejā. Man liekas, ka viņa degunam vajadzēja ie­triekties smadzenēs. No acīm viņam tecēja asinis. Man liekas, viņš jau tobrīd bija miris."

„Tas bija tikai sapnis."

„Meizer, es negribu turpināt sapņot par tādām lietam. Man ir bail gulēt. Es visu laiku domāju par ko tādu, ko es nemaz nevēlos atcerēties. Es redzu visu dzīvi gluži kā nofil­mētu, it kā kāds gribētu, lai es vēlreiz izjustu visdrausmīgākos brīžus savā dzīvē."

„Mēs tev nevaram piedāvāt nekādas zāles, ja tu cerēji uz to. Man žēl, ka tev rādās slikti sapņi. Turpmāk naktīs gaismu atstāsim ieslēgtu?"

, „Neņirgājieties par mani!" Enders iesaucās. „Man bail, ka es jūku prātā."

Ārsts bija ticis galā ar pārsēju. Meizers ļāva viņam doties prom, un viņš aizgāja.

„Tu patiešām baidies par to?"

Enders padomāja, bet nejutās pārliecināts.

„Sapņos," Enders teica, „es nekad īsti nezinu, vai patiešām esmu es pats."

,.Savādi sapņi ir tāds kā drošības ventilis, Ender. Pašlaik tu pirmo reizi mūžā esi pakļauts nelielam spiedienam. Tavs ķer­menis tikai meklē ceļus, kā atgriezties līdzsvarā, tas arī viss. Tu esi liels zēns. Laiks pārstāt baidīties no tumsas."

„Labi," Enders atbildēja. Viņš nolēma nekad vairs nerunāt ar Meizeru par saviem sapņiem.