Endera spēle

Vismaz, kamēr viņš bija nomodā. Katru nakti viņš iemiga, domājot par simulatoru. Bet naktis viņš domāja par ko citu. Viņš bieži atcerējās Milža trūdošo līķi, taču ne jau kā attēlu sava datora ekrānā. Tas bija īsts, vēl vārās nāves smakas ieskauts. Sap­ņos daudz kas bija mainījies. Mazo ciemu starp Milža ribām nu bija izveidojuši insektoīdi, un tie viņu drūmi sveicināja — kā gladiatori sveicināja Cēzaru, pirms nogalināja viens otru viņam par prieku. Sapni viņš insektoīdus neienīda, un, lai gan zinā­ja, ka tie no viņa paslēpuši karalieni, viņš nemaz nemēģināja to meklēt. No Milža ķermeņa viņš parasti drīz devās prom,Tin, kad nokļuva līdz spēļu laukumam, bērni, mežonīgi un nikni, jau bija tur; viņi līdzinājās bērniem, kurus viņš patiešām pazina. Dažreiz PIters un dažreiz Bonso, dažreiz Stilsons un Bernārs, bet tikpat bieži šie nežēlīgie radījumi bija Alajs un Šens, Dinks un Petra, dažreiz kāds no tiem bija Valentīna, un sapni arī viņu Enders pagrūda zem ūdens un noslīcināja. Valentīna ieķērās viņa rokās, cīnījās pretī, līdz pārstāja kustēties. Enders izvilka viņu no ezera uz plosta, un tur nu viņa gulēja nāves izkropļotu izteiksmi sejā. Viņš iekliedzās un raudāja, atkārtodams atkal un atkal, ka tā bija tikai spēle, spēle, viņš tikai spēlēja…

Tad Meizers Rekhems viņu pamodināja.

„Tu miegā kliedzi," viņš teica.

..Atvainojiet," atbildēja Enders.

„Nekas. Laiks kārtējai kaujai."

Temps pieauga. Tagad ik dienu norisinājās divas kaujas, un nodarbībām Enders atvēlēja pavisam maz laika. Kad pā­rējie atpūtās, viņš pētīja iepriekšējo spēļu ierakstus, mēģinot atklāt savas vājās vietas un mēģinot uzminēt, kas viņu gaida nākamajās kaujās. Dažreiz viņš bija pilnībā gatavs stāties pre­tī pretinieka jaunajiem paņēmieniem, dažreiz — ne.

„Es domāju, ka jūs krāpjaties," kādu dienu Enders paziņoja Meizeram.

„Ak tā?"

„Jūs varat novērot manas nodarbības. Redzēt, ar ko es dar­bojos. Liekas, jūs esat gatavs uz jebko, ko vien es izdomāju."

„Gandrīz viss, ar ko tev nākas saskarties, ir datora simulāci­jas," Meizers atbildēja. „Dators ir ieprogrammēts reaģēt uz ta­viem paņēmieniem tikai pēc tam, kad tu tos esi lietojis kaujā."

,J'ad krāpjas dators."

„Tev vajag vairāk miega, Ender."

Bet viņš nevarēja aizmigt. Ar katru nakti viņš aizvien ilgāk un ilgāk gulēja nomodā un miegs kļuva aizvien nemierīgāks. Naktīs viņš bieži pamodās. Viņš nebija drošs, vai mostas, lai vairāk domātu par spēli vai arī aizbēgtu no sapņiem. Likās, ka miegā kāds viņu dzenā pa visnepatīkamākajām atmiņām un liek tās pārdzīvot vēlreiz gluži kā īstenībā. Sapņi bija tik reālis­tiski, ka dienas sāka aizvien vairāk līdzināties sapņiem. Viņš sāka uztraukties, ka vairs nespēs domāt pietiekami skaidri, ka būs pārāk noguris, lai spēlētu. Vienmēr, spēlei sākoties, tās spriedze viņu uzmundrināja, bet, ja viņa prāta spējas kļūs vājākas, viņš domāja, vai viņš maz to pamanīs?

Un likās, ka tās patiešām pavājinās. Vairs nebija tādas kau­jas, kurā viņš nezaudētu vismaz dažus iznīcinātājus. Vairākas reizes pretiniekam izdevās viņu pārspēt viltībā, atklājot aiz­vien jaunas viņa vājās vietas; citreiz pretiniekam nemitīgās kaujās izdevās novest viņu līdz tādam spēku izsīkumam, ka uzvaru noteica drīzāk veiksme, nevis laba stratēģija. Meizers tad ar nicīgu izteiksmi sejā pārskatīja spēles ierakstu.

„Paskaties," viņš mēdza teikt, „to tev nevajadzēja darīt."

Un Enders turpināja nodarbības ar saviem komandieriem. Viņš mēģināja uzturēt labu kaujas garu, taču reizēm jutās vīlies — viņiem bija savas vājās vietas, viņi dažkārt pieļāva kļūdas.

„Dažreiz mēs kļūdāmies," Petra reiz viņam pačukstēja. Tas bija lūgums pēc palīdzības.

„Un dažreiz ne," Enders viņai atbildēja. Ja kāds viņai palī­dzēs, tad nejau viņš. Viņš ir skolotājs, draugus lai viņa meklē starp pārējiem.

Tad pienāca kauja, kas beidzās gandrīz ar katastrofu. Petra bija aizvedusi savus spēkus pārāk tālu, tie tika atklāti, un, kad viņa to aptvēra, Enders bija aizņemts ar ko citu. Vienā mirklī viņa zaudēja visu — izņemot divus kuģus. Enders to pama­nīja un pavēlēja viņai pārvietot tos noteiktā virzienā, bet viņa neatbildēja. Kuģi palika stāvam uz vietas, un arī tiem draudē­ja tūlītēja bojāeja.