Endera spēle

Jo labāk Enders viņus iepazina, jo ātrāk spēja noteikt katra īsto vietu un jo efektīvāk prata viņus izmantot. Simulatoram pirmoreiz atklājot katru situāciju, Enders uzzināja savas flo­tes sastāvu un pretinieka flotes izvietojumu. Viņam vajadzēja tikai dažas minūtes, lai izsauktu nepieciešamos eskadriļu ko­mandierus, piešķirtu tiem noteiktus kuģus vai kuģu grupas, kā arī uzdevumus. Pēc tam, kaujas gaitā, viņš visu laiku pār­slēdza attēlu no vienas perspektīvas uz citu, dodot padomus un laiku pa laikam, ja radās nepieciešamība, arī pavēles. Tā kā citi kauju varēja redzēt tikai no sava skatpunkta, dažkārt viņa pavēles šķita pavisam nejēdzīgas, bet galu galā viņi ie­mācījās uzticēties Enderam. Ja viņš pavēlēja atkāpties, viņi atkāpās, zinot, ka vai nu atrodas pārāk atklātā pozīcijā, vai arī atkāpšanās ievilinās pretinieku lamatās. Tāpat viņi zināja, ka, nedodams pavēles, Enders uzticas viņu spējām pašiem iz­lemt, kā vislabāk rīkoties. Ja kāda kaujas stils nederēja kādai noteiktai pozīcijai, Enders viņu vienkārši novietoja kur citur.

Komandieri viņam uzticējās pilnībā, flote darbojās ātri un uz izmaiņām reaģēja zibenīgi. Trešās nedēļas beigās Meizers parādīja jaunākās kaujas ierakstu no pretinieka perspektīvas.

„Tā jūsu uzbrukumu redzēja pretinieks. Ko tas tev atgādi­na? Reakcijas ātrums, piemēram?"

„Mčs izskatāmies pēc insektoīdu flotes."

„Jūs esat tai līdzvērtīgi, Ender. Jūs esat tikpat ātri, cik viņi. Un, lūk, paskaties uz to."

Enders vēroja, kā viņa eskadriļas manevrē, vienlaicīgi re­aģējot katra uz savu situāciju — Endera virsvadībā, bet ris­kējot, improvizējot, veicot dažādas māņu kustības, rīkojoties patstāvīgi, kā nekad nebija rīkojusies neviena insektoīdu flo­te.

„Insektoīdu kolektīvais saprāts ir ļoti spēcīgs, bet tas ne­spēj koncentrēties uz daudzām lietām vienlaikus. Toties kat­ras tavas eskadriļas priekšgalā ir asu prātu apveltīts koman­dieris, un visus viņus kopā vada izcils komandieris. Tātad, kā redzi, tev ir vairākas priekšrocības. Tava nelaime — viņiem vienmēr būs skaitliskais pārsvars, vienmēr, un ar katru kauju pretinieks pazīs tevi aizvien labāk, sapratīs, kā iespējams pret tevi cīnīties, un šīs zināšanas nekavējoties liks lietā."

Enders gaidīja viņa secinājumu.

„Tātad, Ender, tagad mēs sāksim tevi apmācīt. Mēs esam izveidojuši jaunas programmas: dators modelēs situācijas, kādās mēs varētu nonākt, saduroties ar pretinieku. Mēs iz­mantojam manevru shēmas, kādas novērojām Otrajā invāzi­jā. Bet tā vietā, lai truli atkārtotu šīs shēmas, pretinieka rīcību vadīšu es. No sākuma tev nāksies sastapties ar vienkāršām si­tuācijām, kur tev jāgūst vieglas uzvaras. Mācies no tām, jo es aizvien būšu soli tev priekšā, es veidošu aizvien sarežģītākas un viltīgākas situācijas, lai katra nākamā uzvara tev padotos grūtāka un grūtāka, lai tu ātrāk sasniegtu savu spēju robežas."

„Un nepārkāptu tām pāri?"

„Nav laika. Tev jāmācās, cik vien ātri iespējams. Kamēr es biju tajā ceļojumā ar zvaigžņu kuģi, lai tikai būtu dzīvs, kad uzrodies tu, nomira mana sieva un mani bērni, un, kad es atgriezos, mani mazbērni bija jau sasnieguši manu vecu­mu. Man nebija nekā, ko viņiem sacīt. Es esmu atrauts no cilvēkiem, kurus es mīlēju, no visa, ko pazinu, es dzīvoju ša­jās katakombās un esmu spiests izniekot laiku, mācot vienu skolnieku pēc otra, un katrs no viņiem ir tik daudzsološs, katrs — galu galā — neveiksmīgs vārgulis. Es mācu, mācu, bet neviens nemācās. Arī tu esi ļoti daudzsološs, tāpat kā daudzi

pirms tevis, bet ari tevī var uzdīgt neveiksmes asni. Mans darbs ir tos atrast, iznīcināt tevi, ja vien tas ir manos spēkos, un tici man, Ender, ja tevi vien ir iespējams iznīcināt, es to izdarīšu."

„Tātad es neesmu pirmais."

„Nē, protams, ne. Bet tu esi pēdējais. Ja nemācīsies tu, lai­ka atrast kādu citu mums nebūs. Tāpēc es ceru uz tevi, jo tikai uz tevi vairs var cerēt."

„Kā ar pārējiem? Maniem eskadriļu komandieriem?"

„Kurš no viņiem spēj stāties tavā vietā?"

„ Alajs."

„Ja godīgi?"

Enderam nebija ko atbildēt.

„Es neesmu laimīgs cilvēks, Ender. Cilvēce neprasa mums būt laimīgiem. Tā tikai prasa izcili kalpot. Vispirms izdzīvo­šana, tad — laime. Es ceru, Ender, ka apmācību laikā tu neap­grūtināsi mani, sūdzoties par garlaicību. Brīvajā laikā izprie­cājies, cik vien vari, bet darbam un mācībām jābūt pirmajā vietā, uzvara ir viss — bez tās nebūs vairs nekā. Kad mana sieva uzcelsies no mirušajiem, Ender, tu varēsi sūdzēties par to, ko šī izglītošanās tev maksājusi."

„Es nemēģinu ne no kā izvairīties."

„Tu mēģināsi, Ender. Jo es, ja vien spēšu, saberzīšu tevi miltos. Es vērsīšu pret tevi visu, ko vien spēšu iedomāties, un žēlastības nebūs, jo, kad tu stāsies pretī insektoīdiem, viņi iz­domās ko tādu, ko es nemaz nevaru iedomāties, un just līdzi cilvēkiem viņi vienkārši nespēj."

„Jūs nepārspēsiet mani, Meizer."

„Kāpēc gan ne?"

„Jo es esmu stiprāks par jums."

Meizers pasmaidīja.

„Nu, to mēs vēl redzēsim, Ender."

Kad Meizers viņu pamodināja, vēl pat nebija rīts, pulks­tenis rādīja 3.40, un gaitenī, sekojot Meizeram, Enders jutās kā apreibis.