Endera spēle

Enders ar eskadriļu komandieriem trenējās desmit stun­das dienā — bet ne pēc kārtas: pēcpusdienās viņš ļāva tiem pāris stundu atpūsties. Reizi divās trijās dienās notika Meize­ra pārraudzītās kauju simulācijas, un, kā jau Meizers bija so­lījis, tās vairs nekad nebija tik vieglas. Pretinieks ātri atteicās no mēģinājumiem ielenkt Enderu un nekad vairs neizvietoja savus spēkus tik cieši kopā, lai varētu nostrādāt ķēdes reakci­ja. Katru reizi nācās saskarties ar ko jaunu un grūtāku. Daž­kārt Endera rīcībā bija tikai viens kuģis un astoņi iznīcinātāji; reiz pretinieks paslēpās asteroīdu joslā; dažreiz viņi bija izvie­tojuši lamatas — milzu iekārtas, kas eksplodēja, tiklīdz kāda Endera eskadriļa nokļuva tām pārāk tuvu, un bieži vien daļa kuģu tā tika iznīcināti vai pamatīgi bojāti.

,Tu nevari atļauties zaudējumus!" Meizers pēc kādas kau­jas viņam uzkliedza. „īstā kaujā tev vis nebūs iespēju nepār­traukti papildināt floti ar datora pēkšņi uzburtiem iznīcinā­tājiem! Tu varēsi paļauties tikai uz to, kas tev būs līdzi. Ne uz ko vairāk. Un tagad pamēģini pierast iztikt bez liekiem upuriem."

„Tie nebija lieki upuri," Enders atbildēja. „Es nespēšu uz­varēt, ja, baidoties zaudēt kādu kuģi, nekad neriskēšu."

Meizers pasmaidīja.

„Lieliski, Ender! Beidzot tu esi ko iemācījies. Bet īstā kaujā ko tādu uz tevi izkliegs gan virsnieki, gan — pats briesmīgā­kais — civilisti. Labi. Ja pretinieks būtu bijis gudrāks, šeit viņš būtu tevi noķēris, un Toma eskadriļa būtu pagalam." . Viņi pārskatīja kaujas ierakstu, lai nākamajā treniņā En­ders saviem eskadriļu komandieriem pastāstītu, ko viņam norādījis Meizers, un viņi izdomātu, kā nākamreiz rīkoties labāk.

Jau pirms tam viņiem bija licies, ka ir gatavi, ka spēj darbo­ties saskaņoti kā vienota komanda, bet tagad, saskaroties ar aizvien grūtākiem pārbaudījumiem, viņi cits citam uzticējās vēl vairāk un kaujas kļuva par īstu izpriecu. Viņi atklāja En­deram, ka tie, kas nepiedalās cīņā, nāk uz simulatoru telpām tās vērot. Enders iztēlojās, kā būtu, ja draugi būtu kopā ar viņu — viņi smietos un skaļi sasauktos, dažreiz, nojaušot ko bīstamu, aizturējuši elpu, saspringti klusētu. Dažkārt viņam likās, ka tas tikai traucētu, bet citreiz viņš to vēlējās patiesi no visas sirds. Tik vientuļš viņš nebija juties, pat dienām ilgi gu­ļot ezerā uz plosta. Meizers Rekhems bija viņa sabiedrotais, viņa skolotājs — bet ne draugs.

Taču viņš nevienam nesūdzējās. Meizers bija teicis, ka šeit neviens viņu nežēlos, ka šeit viņa personīgās nelaimes nevie­nu neinteresē. Un lielākoties tās neko nenozīmēja ari pašam Enderam. Viņš koncentrējās uz spēli, mēģinot no kaujām iemācīties visu, kas vien iespējams, ņemot vērā ari to, ko in­sektoīdi varētu būt darījuši, ja būtu izrādījušies gudrāki, un kā viņš tad reaģētu. Nomodā vai miegā — viņš dzīvoja tikai izcīnītajās un nākamajās kaujās, un eskadriļu komandierus viņš pārslogoja tik smagi, ka tas jau izraisīja iebildumus.

„Tu esi pārāk maigs pret mums," Alajs kādu dienu teica. „Kāpēc gan tu samierinies ar to, ka mēs neesam nevainojami un izcili katras nodarbības katrā situācijā? Ja tu turpināsi tā mūs lutināt, mēs vēl nodomāsim, ka tev patīkam."

Daži iesmējās. Enders, protams, uztvēra ironiju, un atbil­dēja ar ilgu klusuma brīdi. Beidzot atkal ierunādamies, Alaja sūdzību viņš neņēma vērā.

„Atkārtojiet manevru," viņš pavēlēja, „un šoreiz bez sevis žēlošanas."

Un viņi, ne reizi nekļūdīdamies, atkārtoja manevru.

Bet, augot viņu uzticībai pret Enderu kā komandieri, Kaujas skolā nostiprinātā draudzība aizvien pavājinājās. Savā starpā viņi sadraudzējās aizvien ciešāk; savā starpā viņi dalījās cits ar cita noslēpumiem. Enders bija viņu skolotājs un komandieris, tātad viņiem tikpat svešs, cik Meizers, un ari tikpat prasīgs.

Un tā viņi kļuva par aizvien labākiem kareivjiem. Un En­deru neviens netraucēja.