Endera spēle

Bet Grafs tikai viegli pamāja — sveicinot, neko nesolot, un Andersons likās viņu vispār nepazīstam.

„Lūdzu, klausies uzmanīgi, Ender! Šodien tev pienācis Ko­mandieru skolas gala eksāmens. Šie ļaudis ir klāt, lai novēr­tētu tavas sekmes. Ja tev ir iebildumi pret viņu klātbūtni, mēs sagatavosim viņiem vērošanai atsevišķu simulatoru."

„Viņi var palikt."

Gala eksāmens. Varbūt pēc šodienas viņš varēs atpūsties.

„Lai objektīvi novērtētu tavas spējas un ne tikai daudzajos treniņos apgūto, kā arī lai pārbaudītu tevi ar ko nepazīstamu, šajā kaujā ieviests jauns elements. Tā notiks planētas tuvumā. Tas ietekmēs pretinieka stratēģiju un liks tev improvizēt. Lū­dzu, koncentrējies uz spēli."

Enders paaicināja Meizeru tuvāk un klusi pajautāja:

„Es esmu pirmais skolnieks, kas ticis tik tālu?"

„Ja tu šodien uzvarēsi, Ender, tu būsi pirmais, kas to pavei­cis. Vairāk es tev teikt nedrīkstu."

„Bet es drīkstu dzirdēt."

„Rīt varēsi ķīvēties, cik vien vēlies. Šodien es tomēr ļoti priecātos, ja tu pilnībā pievērstos pārbaudījumam. Neizšķie­dīsim sasniegto velti. Labi, kā tu tiksi galā ar planētu?"

„Kāds jānosūta tai otrpus, citādi tas būs mans aklais punkts."

„Pareizi."

„Un gravitācija ietekmēs degvielas patēriņu — izdevīgāk virzīties lejup, nevis uz augšu."

„Jā."

„Vai Mazais Doktors nostrādātu arī pret planētu?"

Meizers uzmeta Enderam vēsu skatienu.

„Ender, insektoīdi nekad nevienā no invāzijām nav apzināti uzbrukuši civiliedzīvotājiem. Izlem pats, vai būtu gudri izman­tot stratēģiju, kas varētu izsaukt līdzīgu atriebības mēģinājumu."

„Vai planēta ir vienīgais jauninājums?"

„Vai tu atceries kādu reizi, kad es esmu tevi pārsteidzis ti­kai ar vienu pašu jaunumu? Vari būt drošs, Ender, ka šodien es nebūšu pārāk maigs. Es esmu atbildīgs visai flotei, es ne­drīkstu ļaut pabeigt skolu otrās šķiras audzēknim. Es likšu lietā visu, kas vien būs manos spēkos, Ender, un es negrasos tevi saudzēt. Paturi prātā visu, ko tu zini par sevi un insekto­īdiem, un tev būs gluži labas izredzes tikt ar visu galā."

Meizers izgāja no telpas.

Enders ierunājās mikrofonā:

Jūs esat gatavi?"

«Pilnīgi visi," atbildēja Bīns.,.Šorīt nedaudz kavējies, vai ne?"

Tātad eskadriļu komandieriem nekas nebjja pateikts. En­ders parotaļājās ar domu paziņot viņiem, cik nozīmīga vi­ņam ir šī kauja, bet saprata, ka lieki uztraukumi viņiem ne­kādi nepalīdzēs.

„ Atvainojiet," viņš teica.,,Es aizgulējos."

Viņi iesmējās. Nenoticēja.

Viņi izpildīja dažus manevrus, lai iesildītos gaidāmajai kaujai. Šoreiz, lai atbrīvotu prātu un koncentrētos uz vadību, viņam vajadzēja vairāk laika, bet drīz vien viņš jutās pietieka­mi ātrs un spēcīgs — gan domās, gan rīcībā. Vai vismaz, viņš teica pats sev, man tā liekas.

Ekrāns kļuva tīrs. Enders gaidīja atklājamies spēles situā­ciju. Kas gan notiks, ja es nokārtošu šo pārbaudījumu? Vai mani gaida vēl kāda nākamā skola? Vēl viens vai divi gadi apnicīgu mokošu apmācību, vēl gads izolācijas, vēl gads ma­nipulāciju, vēl gads, kurā es nevarētu kontrolēt pats savu dzī­vi? Viņš mēģināja atcerēties, cik vecs viņš īsti ir. Vienpadsmit. Pirms cik gadiem viņam apritēja vienpadsmit? Pirms cik die­nām? Tas noteikti notika šeit, Komandieru skolā, bet viņš ne­spēja atcerēties, kad tieši. Varbūt viņš to nemaz nepamanīja. Neviens to nepamanīja, ja nu vienīgi Valentīna.

Un, gaidot spēles sākumu, viņš vēlējās, kaut varētu tajā vienkārši zaudēt, pilnīgi un galīgi zaudēt, lai viņu liktu mierā un aizsūtītu mājās — kā Bonso. Bonso bija aizsūtīts uz Kartahenu. Enders vēlējās, lai viņu aizsūta uz Grīnsboro. Nokār­tots pārbaudījums nozīmētu turpināt šīs mocības. Izgāšanās nozīmētu atgriešanos mājās.

Nē, tā nav taisnība, viņš domāja. Es viņiem esmu vaja­dzīgs, un, ja es izgāzīšos, varbūt nekādu māju, kur atgriezties, vairs nemaz nebūs.

Bet tam viņš vairs nespēja noticēt. Viņš apzinājās, ka tā ir taisnība, taču patiesībā dziļi apšaubīja domu, ka viņš tiem tik ļoti vajadzīgs. Meizera nopietnība bija tikai kārtējais triks. Kārtējais veids, kā piespiest mani darīt to, ko viņi vēlas. Kār­tējais veids, kā neļaut man atpūsties, neko nedarīt, ilgi, ilgi neko nedarīt.

Un tad parādījās pretinieka spēki un Endera nogurums pārvērtās izmisumā.

Pretinieka skaitliskais pārsvars bija tūkstotis pret vienu — viss simulatora ekrāns likās pilnīgi zaļš no pretinieka kuģiem. Tie bija sagrupēti daudzās dažādās formācijās, kas mainīja pozīcijas un veidolu, šķietami haotiski pārvietojoties pa visu simulatora ekrānu. Viņš neredzēja nekādu iespēju izlauzties tiem cauri: telpa, kas šķita atklāta, pēkšņi tika nosegta, lai it kā tukša vieta atklātos citur, un formācijas, kas likās gana ir­denas, pēkšņi kļuva draudīgi blīvas. Planēta atradās ekrāna tālākajā malā, un Enders varēja tikai pieņemt, ka aiz tās atro­das vēl tikpat liela flote, kas ekrānā nav redzama.