Endera spēle

„Visus?" pārjautāja Grafs. „Insektoīdus? Tāds bija plāns."

„Tāds ir karš," piebilda Meizers.

„Visas karalienes. Tātad es nogalināju arī visus bērnus, visu."

„To, uzbrūkot mums, nolēma viņi paši. Tā nav tava vaina. Tam bija jānotiek."

Enders ieķērās Meizera formas tērpā, iekārās tajā, novel­kot viņu uz leju, lai varētu ieskatīties viņam tieši acīs.

„Es negribēju nogalināt viņus visus! Es vispār negribēju ne­vienu nogalināt! Es neesmu slepkava! Ne es jums, kroplajiem izdzimteņiem, biju vajadzīgs, jums bija vajadzīgs Pīters, bet jūs mani piespiedāt to izdarīt, jūs mani ievilinājāt lamatās!"

Viņš raudāja, nespēdams vairs valdīt pār sevi.

„Skaidrs, ka mēs tevi ievilinājām lamatās. Tieši tas mums bija vajadzīgs," teica Grafs. „To vajadzēja darīt ar viltu, citādi tu nebūtu to paveicis. Mēs bijām nonākuši strupceļā. Mums bija vajadzīgs komandieris ar tādām empātijas spējām, lai viņš spētu domāt kā insektoīdi, lai viņš spētu tos saprast, lai viņš spētu paredzēt to rīcību. Tik iejūtīgs komandieris, kas iekarotu padoto sirdis un izveidotu no viņiem perfektu me­hānismu, kas varētu mēroties spēkiem ar insektoīdiem. Bet tik iejūtīgs komandieris nekad nekļūtu par slepkavu, nekad nedotos cīņā, lai uzvarētu par katru cenu. Ja tu būtu zinājis, tu to nespētu. Ja tu būtu tāds, kas to spētu, pat ja zinātu, tu nekad pietiekami labi neizprastu insektoīdus."

„Un komandierim bija jābūt bērnam, Ender," teica Meizers. „Tu biji ātrāks par mani. Labāks par mani. Es biju pārāk vecs un piesardzīgs. Neviens, kurš ir pietiekami piere­dzējis un zina, kas ir karš, nekad nedotos cīņā no visas sirds. Bet tu nezināji. Mēs labi parūpējāmies, lai tu nezinātu. Tu biji pārgalvīgs, izcils un jauns. Tieši tam tu biji dzimis."

„Mūsu kuģiem bija ari piloti, vai ne?" „Jā."

„Es pavēlēju pilotiem doties nāvē, to pat nezinādams."

„Viņi zināja, Ender, un tik un tā pakļāvās. Viņi zināja, kā»

pec.

„Man jūs nekad neko nejautājāt! Man jūs nekad neteicāt taisnību!"

„Tu biji ierocis, Ender. Kā lielgabals, kā Mazais Doktors — precīzi funkcionējošs, bet bez jebkādas nojausmas, pret ko notēmēts. Tevi notēmējām mēs. Mēs esam atbildīgi par visu. Ja kāds ko izdarījis nepareizi, tad tie esam mēs."

«Pastāstīsiet to vēlāk," teica Enders. Viņa acis aizvērās.

Meizers Rekhems atkal pakratīja viņu.

«Neaizmiedz, Ender!" viņš teica. „Tas ir ļoti svarīgi."

„Es esmu izlietots," Enders teica, „tagad lieciet mani mierā."

„Tieši tāpēc mēs esam šeit," atbildēja Meizers. „Mums ir kas sakāms. Tev vēl nekas nav beidzies. Tur lejā visi liekas sajukuši prātā. Viņi grasās sākt karu. Amerikāņi apgalvo, ka Varšavas pakta valstis plāno uzbrukumu, bet krievi to pašu saka par hegemonu. Kopš brīža, kad sakauti insektoīdi, vēl nav pagājušas pat divdesmit četras stundas, un pasaule tur lejā atkal ķeras pie ieročiem — un bīstamāk nekā jebkad. Un visi uztraucas par tevi. Katrs grib pievākt sev. Katrs grib, lai viņa armiju vadītu visu laiku izcilākais karavadonis. Ame­rikāņi. Hegemons. Visi, izņemot Varšavas pakta valstis, kas vēlas tavu nāvi."

„Kāda vaina?" noteica Enders.

„Mums jādabū tevi prom no šejienes. Eross čum un mudž no krievu kareivjiem, un polemarhs arī ir krievs. Kuru katru brīdi var sākties īsta asinspirts."

Enders atkal uzgrieza viņiem muguru. Šoreiz tie lika viņu mierā. Viņš tomēr negulēja, bet gan klausījās.

„Tieši no tā es baidījos, Rekhem. Tu esi viņu pārmocījis. Daži mazāk svarīgie priekšposteņi vēl varēja pagaidīt. Varēji ļaut viņam pāris dienu atpūsties."

„ Ari tu sāc to pašu, Graf? Mēģini izlemt, kā es būtu varējis rīkoties labāk? Tu nezini, kas būtu noticis, ja es nebūtu viņu tā pārslogojis. Neviens nezina. Es rīkojos tā, kā es rīkojos, un tas nostrādāja. Galu galā — tas nostrādāja. Iegaumē šo argu­mentu, Graf. Tas ari tev var noderēt."

„Atvaino."

„Es labi redzu, kas ar viņu noticis. Pulkvedis Liki domā, ka pastāv liela iespēja, ka viņš traumēts uz mūžu, bet es tam neticu. Viņš ir pārāk stiprs. Uzvara viņam nozīmēja daudz — un viņš uzvarēja."

,.Nestāsti man, cik viņš stiprs. Viņam ir tikai vienpadsmit gadu. Ļauj viņam nedaudz atpūsties, Rekhern. Vēl nekas nav sācies. Mēs varam pie viņa durvīm novietot sargu."

„Vai ari varam novietot sargu pie citām durvīm un izlik­ties, ka viņš ir tur."

„Kaut vai."

Viņi aizgāja. Enders atkal iemiga.

• ••

Laiks pagāja, nemaz neskarot Enderu — ja neskaita dažus acumirklīgus sitienus. Vienreiz viņš pamodās uz pāris minū­tēm, kad sajuta trulas, nerimstošas sāpes rokā. Viņš pastiepa otru roku un atklāja, ka vēnā iedurta adata. Viņš mēģināja to izvilkt ārā, bet tā bija pielīmēta ar plāksteri, un viņš bija pārāk vājš. Nākamreiz, kad viņš pamodās, visapkārt bija tumšs un viņš dzirdēja blakus sačukstamies un lamājamies kaut kādus cilvēkus. Ausis viņam skaļi zvanīja kaut kāds troksnis, kas bija viņu pamodinājis, bet viņš to neatpazina. Kāds teica, lai ieslēdz gaismu. Un vēl kādu citu reizi viņam likās, ka dzird kādu blakus ldusi raudam.