Endera spēle

Viņš sapņoja — varbūt vienu dienu, .varbūt veselu nedē­ļu, varbūt mēnešiem ilgi. Likās, ka sapņos viņš izdzīvo veselu mūžību. Atkal Milža dzēriens, atkal bērni vilki, to briesmīgā nāve, nemitīgā slepkavošana. Viņš dzirdēja mežā čukstam kādu balsi. Lai nokļūtu pie Pasaules gala, tev jānogalina bēr­ni. Viņš mēģināja atbildēt. Es nekad neesmu gribējis kādu nogalināt. Neviens man nekad nav jautājis, vai es vispār gribu kādu nogalināt. Bet mežs tikai smējās par viņu. Un, kad viņš nolēca no klintsradzes Pasaules galā, dažreiz viņu notvēra nevis mākonis, bet gan iznīcinātājs, kas nogādāja līdz novē­rošanas postenim netālu no insektoīdu planētas virsmas, lai viņš varētu atkal un atkal vērot nāvējošo izvirdumu, ko uz planētas virsmas iededza Dr. Ierīces aizsāktā ķēdes reakcija. Ar katru reizi planēta bija aizvien tuvāk, līdz viņš varēja sa­skatīt atsevišķus insektoīdus uzsprāgstam, pārvēršamies par gaismu, viņa acu priekšā sabrūkam putekļu kaudzē. Tur bija arī bērnu ieskauta karaliene, kas pārvērtās par māti, bet bēr­ni — par Valentīnu un bērniem no Kaujas skolas. Viens no tiem bija Bonso, viņš gulēja uz zemes, deguns un acis viņam asiņoja, tev nav nekāda goda, viņš teica. Sapnis vienmēr bei­dzās ar spoguli vai ūdens lāmu, vai arī gludi nopulēto kuģa metāla virsmu — kaut ko, kas atspoguļoja viņa seju. Sākumā tā vienmēr bija Pītera asiņainā seja ar čūskas asti, kas karājās laukā no mutes. Tomēr pēc laika spogulī bija jau viņa paša seja, novecojusi un skumja, acīm, kas sēroja par miljardiem, miljardiem slepkavību — bet tās bija viņa paša acis, un viņš bija apmierināts ar tām.

Šādā pasaulē neskaitāmas dzīves izdzīvoja Enders, kamēr piecas dienas ilga Alianses karš.

Viņš pamodās tumsā. Tālumā dunēja sprādzieni. Kādu laiku viņš klausījās. Tad izdzirdēja soļus.

Viņš apmetās otrādi un strauji izstiepa roku, lai satvertu to, kas lavījās klāt. Viņš patiešām saķēra kādu aiz drēbēm, pievilka to klāt pie saviem ceļiem, gatavs, ja vajadzīgs, nogalināt.

„Ender, tas esmu es, es!"

Viņš pazina balsi. Atmiņas par to likās gluži vai miljoniem gadu senas.

„Alaj!"

„Salaam, sīkais. Tu gribēji mani piebeigt, vai?"

„Jā. Man likās, ka tu mēģināsi piebeigt mani."

„Es mēģināju tevi nepamodināt. Labi, vismaz kaut kādi iz­dzīvošanas instinkti tev vēl palikuši. No tā, ko stāsta Meizers, varēja saprast, ka tu esi kļuvis par dārzeni."

„Es mēģināju. Kas tas par troksni?"

«Sācies karš. Mūsu nodaļa ir aptumšota, lai mēs būtu dro­šībā."

Enders izstiepa kājas, lai mēģinātu uzslieties sēdus. Tomēr neizdevās. Pārāk stipri sāpēja galva. Viņš saviebās.

„Nemēģini celties, Ender. Viss kārtībā. Izskatās, ka mēs laikam uzvarēsim. Ne visi Varšavas pakta ļaudis ir polemarha pusē. Daudzi pārnāca pie mums, kad stratēgs viņiem paziņo­ja, ka tu esi lojāls SF."

„Es gulēju."

„Tātad viņš meloja. Bet tu taču neplānoji sazvērestību mie­gā, vai ne? Daži no krieviem, kas pārnāca «pie mums, stāstī­ja, ka tad, kad polemarhs pavēlējis atrast tevi un nogalināt, viņi gandrīz nogalinājuši viņu pašu. Lai ko viņi domātu par citiem, tevi, Ender, viņi mīl. Visa pasaule tagad ir redzējusi mūsu kaujas. Videoieraksti dienu un nakti. Es dažus redzē­ju. Ar visu tavu balsi, dodot komandas. Nekas nav izgriezts, nekādas cenzūras. Labs materiāls. Karjera kino nodrošināta."

„Nedomāju vis," atbildēja Enders.

„Es jokoju. Bet vai tu spēj noticēt? Mēs uzvarējām karā. Mēs tik ļoti kārojām ātrāk izaugt, lai varētu piedalīties karā, bet izrādījās, ka mēs jau tajā piedalījāmies. Mēs taču esam bērni, Ender. Un to paveicām mēs."

Alajs iesmējās.

„Vispār jau to paveici tu. Tu biji labs, nudien. Es nevarēju iedomāties, kā tu mūs izglābsi pēdējā kaujā, bet tu to izdarīji. Tu biji labs."

Enders ievēroja, ka viņš runā pagātnē. Es biju labs.

„Un kāds es esmu tagad, Alaj?"

.Joprojām labs."

„Kādā ziņā?"

,.Jebkādā. Miljoniem kareivju ir gatavi sekot kaut vai līdz Visuma malai."

„Es nevēlos doties uz Visuma malu."

„Tad kur tu vēlies? Viņi tev sekos."

Es vēlos doties mājās, Enders nodomāja, bet es nezinu, kur tas ir.

Dunoņa apklusa.

«Paklausies," teica Alajs.

Viņi klausījās. Atvērās durvis. Tur kāds stāvēja, kāds au­gumā ļoti mazs.

„Viss beidzies," viņš teica. Tas bija Bins. Gluži kā pierādī­jums viņa teiktajam iedegās gaismas.

„Hei, Bīn!" teica Enders.

„Hei, Ender!"

Aiz viņa ienāca Petra — roku rokā ar Dinku. Viņi pienāca pie Endera gultas.

„Hei, varonis ir pamodies," teica Dinks.

„Kas uzvarēja?" jautāja Enders.

„Mēs, Ender," teica Bīns. „Tu taču biji klāt."

„Viņš nav tik jucis, Bīn. Viņš grib zināt, kas uzvarēja tagad."

Petra satvēra Endera roku.

„Uz Zemes iestājies pamiers. Pārrunas vilkās dienām. Galu galā viņi vienojās pieņemt Loka priekšlikumu."

„Viņš nezina neko par Loka priekšlikumu."

„Tas ir visai sarežģīts, bet svarīgi ir tas, ka SF turpinās pa­stāvēt, tikai bez Varšavas pakta valstīm. Tātad Varšavas pakta kareivji dodas mājās. Es domāju, ka Krievija piekrita tikai tā­pēc, ka viņiem jātiek galā ar islāma valstu sacelšanos. Visiem dažādas problēmas. Šeit gājuši bojā kādi pieci simti kareivju, uz Zemes gāja sliktāk."