Endera spēle

Viņa paša flote sastāvēja no divdesmit kuģiem, katram no tiem — četri iznīcinātāji. Viņš pazina šos četru iznīcinātāju kuģus — tie bija veclaicīgi, neveikli modeļi, un Mazā Doktora iedarbības attālums tiem bija divreiz mazāks nekā moderna­jiem kuģiem. Astoņdesmit iznīcinātāju pret vismaz pieciem tūkstošiem pretinieka kuģu, varbūt pat desmit tūkstošiem.

Viņš dzirdēja savus eskadriļu komandierus smagi nopū­šamies, un kāds no novērotājiem, kas atradās aiz viņa, klu­si nolamājās. Jauki, ka arī kāds no pieaugušajiem pamanījis pārbaudījuma netaisnīgumu. Tam gan nebija nekādas nozī­mes. Taisnīgums nebija viens no spēles elementiem, tas bija skaidrs. Viņam nebija ļautas pat ne mazākās cerības uz uzva­ru. Ko gan es neesmu pārcietis — un viņi nemaz nav ieplāno­juši pieļaut manu uzvaru.

Viņš atcerējās Bonso un viņa nedaudzos, bet nelietīgos draugus — kā viņi stāvēja viņam pretī, kā viņi draudēja. Vi­ņam bija izdevies pieveikt Bonso cīņā viens pret vienu. Šeit tas nestrādās. Un viņš nevarēja pārsteigt pretinieku ar savām spējām, tāpat kā bija pārsteidzis vecākos zēnus kaujas telpā. Meizers pazina Enderu kā savus piecus pirkstus.

Kāds no novērotājiem nervozi ieklepojās. Viņi sāka ap­tvert, ka Enders nezina, ko iesākt.

Man vienalga, Enders nodomāja. Turpiniet spēli manā vietā. Ja jau jūs nedodat man ne mazāko iespēju uzvarēt, kā­pēc gan lai es spēlētu?

Tāpat kā toreiz, pēdējā spēlē Kaujas skolā, kad viņam bija jācīnās pret divām armijām uzreiz.

Acīmredzot šo cīņu šajā pašā brīdī atcerējās arī Bīns. Aus­tiņās atskanēja viņa balss:

«Atcerieties, pretinieka vārti ir lejā."

Molo, Suši, Vlads, Mašīna un Trakais Toms — visi iesmē­jās. Arī viņi to atcerējās.

Iesmējās arī Enders. Tas bija jautri. Pieaugušie visu uztvēra tik nopietni, un bērni spēlēja tiem līdzi, spēlēja līdzi, ticēda­mi, ka tas patiešām ir kas nopietns, līdz pieaugušie pēkšņi aizgāja pārāk tālu, nomocīja viņus pārāk daudz un bērni ie­raudzīja, kas aiz viņu spēlēm īsti slēpjas. Pie velna, Meizer, man vienalga, vai es nokārtošu tavu pārbaudījumu, es uz­spļauju taviem noteikumiem. Ja tu vari krāpties, tad varu arī es. Es neļaušu sakaut sevi negodīgā cīņā — es sakaušu nego­dīgā cīņā tevi.

Pēdējā cīņā Kaujas skolā viņš, ignorējot pretinieku, neņe­mot vērā paša armijas zaudējumus, uzreiz bija devies ieņemt pretinieka vārtus.

Un pretinieka vārti bija lejā.

Ja es pārkāpšu noteikumus, viņi nekad neļaus man kļūt par komandieri. Tas būtu pārāk bīstami. Man vairs nekad ne­būs jāspēlē. Un tā būs uzvara.

Viņš aši kaut ko iečukstēja mikrofonā. Komandieri sada­līja floti un, pavērsušies pret tuvākajiem pretinieka kuģiem, sagrupējās cilindrveida lādiņa formā. Pretinieks, pat nemēģi­nādams atsist uzbrukumu, ļāva viņiem doties tālāk, lai vēlāk viņus ielenktu un iznīcinātu. Meizers vismaz ņēmis vērā, ka tagad viņi zina, kas no manis varētu būt gaidāms, Enders no­domāja. Un tas man tikai dod papildu laiku.

Enders lavījās lejup, uz ziemeļiem, austrumiem, tad atkal lejup — šķietami bez jebkāda plāna, bet aizvien vairāk pie­tuvojoties pretinieka planētai. Beidzot pretinieka kuģi sāka savilkties ap viņu ciešāk. Pēkšņi Endera spēki pajuka uz vi­sām pusēm. Likās, ka viņa floti pārņēmis pilnīgs haoss, ka astoņdesmit iznicinātāji vienkārši bezmērķīgi šaudās apkārt, brīžiem uz laimi atklājot uguni pret kādu pretinieka kuģi, bezcerīgi mēģinot izlauzties cauri insektoīdu flotei.

Pēc pāris minūtēm Enders eskadriļu komandieriem čukstus deva jaunu pavēli, un pēkšņi ducis no atlikušajiem iznicinātājiem atkal izveidoja vienotu grupu. Bet nu jau tie atradās otrpus vienam no draudīgākajiem pretinieka spē­kiem; cietuši smagus zaudējumus, viņi tomēr bija izlauzušies cauri un bija pārvarējuši vairāk nekā pusi attāluma līdz pre­tinieka planētai.

Tagad pretiniekam viss ir skaidrs, Enders nodomāja. Meizers noteikti zina, ko es daru.

Vai ari viņš nespēj noticēt, ka es to varētu. Jo labāk man.

Endera niecīgā flote šaudījās šurpu turpu, laiku pa laikam izsūtot divus trīs iznicinātājus uzbrukumā, tad atsaucot tos atpakaļ ierindā. Pretinieks mēģināja savilkt kopā plaši izmē­tātos kuģus, lai beidzot viņu iznicinātu. Visblīvāk pretinieka spēki bija koncentrēti tieši aiz Endera, lai viņam nebūtu at­vērtas telpas, kur bēgt. Lieliski, domāja Enders. Tuvāk. Nāciet tuvāk.

Tad viņš čukstus deva kārtējo komandu, un kuģi gluži kā ar lingu sviesti traucās pretī planētas virsmai. Gan zvaigžņu kuģi, gan iznīcinātāji — absolūti nepiemēroti lidojumam at­mosfērā. Bet Enderam nemaz nebija nepieciešams sasniegt atmosfēru. Gandrīz jau no brīža, kad bija uzsākts pēdējais manevrs, katra kuģa Mazais Doktors bija notēmēts uz noteik­tu mērķi. Pašu planētu.