Endera spēle

Gadiem ejot, dzīve pamazām nostabilizējās. Kolonisti dzī­voja koka mājās un insektoīdu mītnes lietoja kā noliktavas un darbnīcas. Tagad viņus pārvaldīja padome un vēlēti adminis­tratori, tāpēc Enders, lai gan viņu joprojām dēvēja par guber­natoru, patiesībā bija vairs tikai tiesnesis. Līdzās veiksmīgai sadarbībai un savstarpējai laipnībai pastāvēja arī noziegumi un nesaskaņas; bija ļaudis, kas mīlēja viens otru, un ļaudis, kas nemīlēja. Tā bija cilvēku pasaule. Pēc jauniem anzībla zi­ņojumiem viņi vairs īpaši neilgojās; vārdi, kas daudz ko no­zīmēja uz Zemes, viņiem tagad nozīmēja maz. Vienīgi Pītera Vigina, Zemes hegemona, vārdu viņi pazina. Ziņas, kas nāca no Zemes, vēstīja par mieru un labklājību, par lieliem ku­ģiem, kas pamet Saules sistēmu, lai piepildītu bijušās insek­toīdu pasaules ar jauniem iedzīvotājiem. Drīz vien arī uz šīs planētas — Endera planētas — izveidosies jaunas kolonijas, drīz viņiem būs kaimiņi, viņi bija jau pusceļā — bet nevie­nam tas nerūpēja. Kad jaunpienācēji ieradīsies, viņi tiem pa­līdzēs, viņi iemācīs tiem visu, ko iemācījušies paši, bet daudz lielāka nozīme tagad bija tam, kas ko precēs, kas ir saslimis, kad sāksies sējas laiks, kāpēc gan lai es viņam kaut ko mak­sātu, ja teļš nomira jau trīs nedēļas pēc tam, kad es to dabūju.

„Viņi ir kļuvuši par zemes ļaudīm," teica Valentīna. .Vi­ņiem vienalga, ka Dēmostens šodien nosūta uz Zemi jau sep­tīto sējumu. Šeit to neviens nelasīs."

Enders nospieda taustiņu, uz ekrāna parādījās nākamā lappuse.

„Ļoti dziļi un precīzi, Valentīna. Cik sējumu līdz beigām?"

„Tikai viens. Stāsts par Enderu Viginu."

„Ko tu darīsi? Rakstīsi līdz pat manai nāvei?"

„Nē. Vienkārši apstāšos, kad būšu tikusi līdz tagadnei."

„Man ir labāka ideja. Apstājies līdz ar dienu, kad notika pēdējā kauja. Nekas, ko es kopš tā laika esmu paveicis, nav pierakstīšanas vērts."

„Varbūt," atbildēja Valentīna. „Bet varbūt arī ne."

•••

Viņi saņēma ziņu, ka jaunais kolonistu kuģis atrodas ti­kai gada ceļojuma attālumā. Enderam palūdza atrast vietu, kur tiem apmesties, — pietiekami tuvu Endera kolonijai, lai abas kolonijas varētu tirgoties, bet gana tālu, lai tām būtu at­sevišķas pārvaldes. Lai izpētītu apkārtējās teritorijas, Enders izmantoja helikopteru. Līdzi viņš paņēma vienu no bērniem, vienpadsmit gadus vecu zēnu, vārdā Abra. Kolonijas nodibi­nāšanas brīdī viņam bija tikai trīs gadi, un Zemi viņš neatce­rējās vispār. Enders kopā ar viņu aizlidoja tik tālu, cik tālu, pēc Endera domām, vajadzēja atrasties jaunajai kolonijai, tad uz nakti ierīkoja apmetni, bet nākamajā dienā, ejot kājām, izpētīja apkārtni.

Trešajā rītā Enderam pēkšņi likās, ka viņš šeit kaut kad jau ir bijis. Viņš rūpīgi paraudzījās apkārt — šī bija jauna zeme, viņš to nekad nebija redzējis. Viņš pasauca Abru.

„Hei, Ender!" Abra atsaucās. Viņš stāvēja neliela, stāva paugura galā. „Nāc šurp!"

Enders, kājām grimstot mīkstajās velēnās, rāpās augšā. Abra norādīja uz kaut ko zemē.

„Tu spēj tam noticēt?" viņš jautāja.

Paugurs bija ar tukšu vidu. Tā vidū atradās dziļa ieplaka, līdz pusei pilna ar ūdeni. Malas, bīstami liekdamās pāri ūde­nim, veidoja gandrīz vai velves formu. Vienā virzienā pau­gurs turpinājās divos garos izvirzījumos, veidojot V veida ieleju; pretējā virzienā slējās balts klints bluķis — gluži kā ņirdzīgs galvaskauss, kura mutē auga koks.

«Izskatās, it kā te būtu nomiris kāds milzis," teica Abra, „un tad tā ķermenis pārklājies ar zemi."

Enders saprata, kāpēc apkārtne viņam likās pazīstama. Milža līķis. Viņš pārāk daudz bērnībā bija šeit spēlējies, lai ta­gad neatpazītu šo vietu. Bet tas bija neiespējami. Kaujas sko­las dators nekādi nevarēja būt redzējis šo vietu. Viņš paņēma binokli un pavērsa to sev labi zināmā virzienā, cerēdams un baidīdamies ieraudzīt to, kam tur noteikti bija jābūt.

Šūpoles un slidkalniņi. Zviedru siena. Viss apaudzis, bet veidoli nepārprotami pazīstami.

„Kāds to visu ir uzbūvējis," Abra teica. «Paskaties, tas gal­vaskauss — tā nav klints, paskaties uzmanīgāk. Betons."

„Es zinu," teica Enders. „Tas ir ierīkots man."

„Ko?"

„Es pazīstu šo vietu, Abra. Insektoīdi to ierīkojuši man."

„Visi insektoīdi bija pagalam piecdesmit gadus pirms tavas ierašanās."

„Tev ir taisnība, tas ir neiespējami, bet — ko es zinu, to es zinu. Abra, man nevajadzētu ņemt tevi līdzi. Tas var būt bīstami. Ja viņi pazina mani tik labi, lai ierīkotu šo vietu, viņi varbūt plānoja…"

«Izrēķināties ar tevi."

„Par viņu nogalināšanu."

„Tad neej, Ender. Nedari to, ko viņi no tevis gaida."

„Ja viņi vēlas atriebties, Abra, man nav iebildumu. Bet var­būt viņi to nemaz nevēlas. Varbūt tas ir mēģinājums sazinā­ties. Man atstāta zīmīte."

„Viņi nepazina ne lasītprasmi, ne rakstību."

„Varbūt pirms bojāejas bija iemācījušies."

„Labi, ne par kādu cenu es nepalikšu šeit, kamēr tu kaut kur grasies doties. Es eju tev līdzi."

„Nē. Tu esi pārāk jauns, lai riskētu."

„Izbeidz! Tu taču esi Enders Vigins! Pats labi zini, uz ko ir spējīgi vienpadsmitgadīgi bērni."