Es Robots

—   Atšķirību, kas gan, manuprāt, varētu izrādīties mazliet par niecīgu mūsu nolū­kiem, — Bogerts atbildēja. — Sešdesmit di­viem no šiem robotiem nepieciešamība mes­ties glābt acīm redzami apdraudētu cilvēku ir, kā mēs robotikā sakām, piespiedu reakcija. Redziet, pat tā^ā gadījumā, ja roboti zina, ka šim cilvēkam nekas nenotiks — un pēc trešās vai ceturtās reizes viņi to noteikti zināja, — viņi nevar aizkavēt šo reakciju. To prasa Pir­mais likums.

—   Nu un?

—   Turpretim sešdesmit trešajam robotam, modificētajam Nestoram, nav šādas pie­spiedu reakcijas. Viņš varēja rīkoties pēc sa­vas patikas. Viņš būtu varējis palikt savā vietā, ja būtu gribējis. Nelaimīgā kārtā, — Bogerta balsī ieskanējās nožēla, — viņš to negribēja.

—  Kā jūs domājat, kāpēc?

Bogerts paraustīja plecus.

—   Cerams, ka to mums pateiks doktore Ķelvina, kad ieradīsies šeit. Iespējams, ka viņas interpretācija būs šausmīgi pesimis­tiska. Dažreiz viņa mazliet krīt uz nerviem.

—   Bet viņa taču ir laba speciāliste, vai ne? — ģenerālis, bažīgi saraukdams uzacis, noprasīja.

—       Jā. — Šķita, ka šis jautājums Bogertu

uzjautrinājis. — Doktore Ķelvina ir laba speciāliste. Viņa saprot robotus kā māsa, un, man šķiet, tas ir tāpēc, ka viņa tik ļoti nīst cilvēkus. Tā nu tas ir — kaut ari psiholoģe, viņa ir izteikta neirastēniķe. Ar šizofrēnis­kām tieksmēm. Neņemiet viņu pārāk nopietni!

Bogerts izklāja sev priekšā garu rindu dia­grammu ar lauzītām līknēm.

—   Redziet, ģenerāli, visos gadījumos, eks­perimentu atkārtojot, intervālam no sma­guma nomešanas mirkļa līdz kustības izdarī­šanai ir tendence samazināties. Šeit pastāv noteikta matemātiska attiecība, un, ja kā­dam robotam tā būtu citāda, tas norādītu uz zināmu anomāliju pozitronu smadzenēs. Diemžēl, viņi visi liekas normāli.

—  Bet, ja mūsu Nestors 10 neatbildēja ar piespiedu reakciju, kādēļ viņa līkne neatšķi­ras no citām? Es to nesaprotu.

—  Tas ir pavisam vienkārši. Nelaime tā, ka robotu reakcijas nav gluži analoģiskas cil­vēku reakcijām. Cilvēki apzinātu darbību iz­dara daudz lēnāk nekā refleksīvu. Bet ar ro­botiem ir citādi. Tiem vienīgi izvēles brīvība var palēnināt reakciju, bet pēc tam apzinā­tas un piespiedu rīcības ātrumi gandrīz pil­nīgi sakrīt. Es tomēr cerēju, ka Nestors 10 pirmoreiz tik 'ātri neattapsies un intervāls līdz viņa reakcijai būs pārāk liels.

—  Bet tā nenotika?

—  Baidos, ka ne.

—  Tad mēs neesam tikuši ne soli tālāk. —

Ģenerālis ar sāpīgi saviebtu seju atgāzās krēslā. — Jūs esat šeit jau piecas dienas.

Šajā brīdī ienāca Sjūzena Ķelvina, aiz- cirzdama aiz sevis durvis.

—   Novāciet savas diagrammas, Pīter! — viņa sauca. — Jūs taču zināt, ka tajās nekā nav.

Viņa nepacietīgi kaut ko noņurdēja, kad Kelners sveicinot pacēlās no krēsla, un tur­pināja:

—   Mums tūlīt jāizmēģina kaut kas cits. Man nepatīk tas, kas šeit notiek.

Bogerts rezignēti saskatījās ar ģenerāli.

■— Vai gadījies kas slikts?

—   Nē, nekas īpašs. Bet man nepatīk, ka Nestors 10 nedodas mums rokās. Tas ir slikti. Tas noteikti pastiprina viņa jau tā uz­pūsto pārākuma apziņu. Baidos, ka viņa rī­cību vairs nenosaka vienkārši paklausība pa­vēlei. Man šķiet, ka tās pamatā ir jau tīri neirotiska nepieciešamība piemu|ķot cilvēkus. Tas ir bīstams, nenormāls stāvoklis. Pīter, vai jūs esat izdarījis to, ko es lūdzu? Vai jūs aprēķinājāt modificēto NS-2 nestabilitātes faktorus tādā plāksnē, kā es teicu?

—  Es to pašreiz daru, — matemātiķis vien­aldzīgi atteica.

Viņa uzmeta tam dusmīgu skatienu un tad pievērsās Kelneram.

—  Nestors 10 noteikti zina, ko mēs darām, ģenerāli. Viņam nebija jēgas uzķerties uz āķa šajā eksperimentā, it īpaši pēc pirmās reizes, kad viņš redzēja, ka īstenībā cilvēks

nav apdraudēts. Pārējie nevarēja nereaģēt, bet viņš apzināti falsificēja reakciju.

—   Kā jūs domājat, doktore Ķelvina, ko mums tagad vajadzētu darīt?

—   Radīt tādus apstākļus, ka nākošreiz vi­ņam nebūtu iespējams imitēt reakciju. Mēs at­kārtosim šo eksperimentu, mazliet to papil­dinot. Novietosim starp cilvēku un robotiem augstsprieguma vadus, kas spēj iznīcināt NS-2 modeļus, tik platā joslā, ka pārlēkt ne­būs iespējams, un robotus iepriekš nobrīdinā­sim, ka, pieskaroties šiem vadiem, tie ies bojā.

—  Pagaidiet, pagaidiet! — Bogerts izgrūda neparasti asi. — Es to aizliedzu. Mēs nevaram iznīcināt robotus divu miljonu dolāru vērtībā, lai atrastu Nestoru 10. Ir taču citas iespējas.

—   Jūs tādas zināt? Līdz šim jūs neesat ieteicis nevienu. Katrā gadījumā runa nav par iznīcināšanu. Mēs varam uzstādīt re­leju, kas pieskaršanās momentā izslēgs strāvu. Ja arī robots uzkāps uz vadiem, viņš bojā neaizies. Taču to robots nezinās, vai sa­protat?

Ģenerāļa acīs iemirdzējās cerība.

—  Vai tas dos rezultātus?

—   Vajadzētu dot. Šajā gadījumā Nestoram 10 būtu jāpaliek savā vietā. Viņam varētu pavēlēt pieskarties vadiem un iet bojā, jo Otrais likums par paklausību ir stiprāks nekā Trešais likums par sevis saglabāšanu. Bet viņam netiks pavēlēts to darīt: viņš varēs rī­koties pēc sava ieskata, tāpat kā pārējie