Es Robots

—   Man kaut kas ienāca prātā … es do­māju … — Viņas skatiens kļuva dzedrs un ciets. — Šiem modificētajiem robotiem, Pī­ter, taču ir tāda pati sākotnējā informācija kā normālajiem, vai ne?

— Jā, tieši tāda pati.

—  Mister Blek, — Ķelvina pievērsās jauna­jam fiziķim, kas visu laikuv taktiski ne ar vārdu nebija iejaucies vētrainajā sarunā, ko izraisīja viņa paziņojums. — Šķiet, toreiz, sū­dzēdamies par Nestoru augstprātīgo izturē­šanos, jūs teicāt, ka tiem visu ir iemācījuši tehniķi.

—  Jā, kas attiecas uz lauka fiziku. Ierodo­ties šeit, robotiem vēl nav šo zināšanu.

—   Tā tas ir, — Bogerts it kā ar izbrīnu sacīja. — Toreiz pēc sarunas ar pārējiem še­jienes Nestoriem es taču jums, Sjūzen, teicu, ka tie divi jaunatvestie vēl nav apguvuši lauka fiziku.

—  Bet kāpēc tā? — doktore Ķelvina jautāja ar augošu satraukumu. — Kādēļ NS-2 tipa robotus neapmāca lauka fizikā jau pašā sā­kumā?

—   Es jums tūlīt paskaidrošu, — Kelners sacīja. — To nedara aiz piesardzības. Mēs domājām, ka tādā gadījumā, ja izgatavosim speciālu modeli ar zināšanām lauka fizikā, divpadsmit šādus eksemplārus izmantosim šajā nozarē, bet pārējos nodarbināsim citur, var rasties aizdomas. Cilvēki, kas strādā ar normāliem Nestoriem, varētu brīnīties, kāpēc tie zina lauka fiziku. Tādēļ modificētajiem robotiem ir tikai parastā sākotnējā informā­cija plus spēja apgūt speciālas zināšanas. Un, protams, apmācīti tiek tikai tie, kas ierodas šeit. Tas ir ļoti vienkārši.

—   Saprotu. Lūdzu, tagad atstājiet mani vienu! Ļaujiet man kādu stundu padomāt.

Ķelvina juta, ka nespēs vēl trešo reizi iz­turēt stundām ilgo sarunu ar nebeidzamo ro­botu virkni. Jau to iedomājoties vien, visa vi­ņas būtība saslējās pretestībā un viņai kļuva gandrīz nelabi. Šis mokošais pārbaudījums vairs nebija viņai pa spēkam.

Tādēļ tagad robotus iztaujāja Bogerts, bet viņa ar puspievērtām acīm sēdēja malā un pavirši sekoja sarunai.

Ienāca četrpadsmitais numurs. Vēl priekšā — četrdesmit deviņi.

Bogerts pacēla acis no saraksta un jau­tāja:

— Kads ir tavs kartas numurs rinda?

—  Četrpadsmit, ser.

Robots pasniedza savu numuru.

—       Apsēsties! Vai tu šodien vēl neesi šeit bijis? — Bogerts jautāja.

—  Nē, ser.

—       Tā, manu zēn, tiklīdz mēs te beigsim, atkal būs tā, ka cilvēkam draudēs briesmas. Kad tu iziesi no šās istabas, tevi aizvedīs uz kabīni, kur tu mierīgi gaidīsi, kamēr būsi vajadzīgs. Vai saproti?

—   Jā, ser.

—       Ja cilvēks būs apdraudēts, tu, protams, mēģināsi viņu glābt, vai ne?

—  Protams, ser.

—       Bet par nelaimi starp šo cilvēku un tevi būs gamma staru lauks.

Klusums.

—       Vai tu zini, kas ir gamma stari? — Bo­gerts asi jautāja.

—   Kaut kāda enerģijas radiācija, ser?

Nākamo jautājumu Bogerts uzdeva drau­dzīgā, nepiespiestā tonī:

—       Vai tev kādreiz ir bijusi darīšana ar gamma stariem?

—   Nē, ser, — skanēja noteikta atbilde.

—       Tā, tā. Redzi, manu zēn, gamma stari vienā acumirklī tevi iznīcinās. Tie izpostīs tavas smadzenes. Tas tev jāzina un jāatce­ras. Dabiski, ka tu gan negribi sevi iznīci­nāt.

—       Dabiski. — Likās, ka robots atkal ir sa­mulsis. Tad viņš lēnām sacīja: — Bet, ser, ja starp mani un cilvēku, kam draudēs briesmas, būs gamma stari, kā tad es varēšu viņu izglābt? Es tikai veltīgi sevi iznīcināšu.

—       Jā, tā nu iznāk gan, — Bogerts izlikās norūpējies. — Es tev varu ieteikt tikai vienu: ja tu starp sevi un cilvēku konstatē gamma starus, tad tu drīksti palikt savā vietā.

Varēja redzēt, ka robots jūtas atvieglots.

—       Paldies, ser! Tad jau mēģināt viņu glābt tik un tā nebūtu nozīmes, vai ne?

—        Protams. Bet, ja tur nebūs bīstamas radiācijas, tad tu to darīsi.

—   Noteikti, ser. Pats par sevi saprotams.

—       Tagad tu vari iet. Aiz durvīm gaida cil­vēks, kas tevi aizvedīs uz kabīni. Lūdzu, gaidi tur!

Kad robots bija izgājis, Bogerts pagriezās pret Sjūzenu Kelvinu:

—  Nu, kā man tas izdevās?

—   Ļoti labi, — viņa gurdi atbildēja.

—        Kā jūs domājat, vai mēs nevarētu no­tvert Nestoru 10, ātri uzdodot jautājumus lauka fizikā?

—       Varbūt, bet nav nekādas garantijas. — Sjūzenas rokas ļengani gulēja klēpī. — Ne­aizmirstiet, ka viņš cīnās ar mums. Viņš ir ļoti piesardzīgs. Mēs viņu notversim vienīgi tad, ja izdosies to pārspēt viltībā. Bet savu dotību robežās viņš spēj domāt daudz ātrāk nekā cilvēks.

—       Nu, kaut vai joka pēc es no šā brīža uz­došu robotiem dažus jautājumus par gamma stariem. Piemēram, par viļņu garumu.

—   Nē! — doktores Kelvinas acis iezibsnī- jās. — Viņam nenāksies grūti noslēpt savaš zināšanas, bet mēs būsim viņu brīdinājuši par gaidāmo eksperimentu, kas ir mūsu pē­dējā reālā iespēja. Lūdzu, Pīter, ierobežojie­ties ar jautājumiem, ko esmu norādījusi, un neimprovizējiet! Jau tas jautājums, vai vi­ņiem kādreiz ir bijusi darīšana ar gamma stariem, ir stipri riskants. Turpmāk centie­ties to uzdot vēl vienaldzīgākā tonī.

Bogerts paraustīja plecus un piespieda sig­nāla pogu, aicinādams ienākt piecpadsmito numuru.