Es Robots

roboti. Normālie roboti, pakļaujoties Pirma­jam likumam par cilvēka drošību, ies pretī savai bojā ejai pat bez pavēles. Bet mūsu Nestors 10 to nedarīs. Tā kā viņa smadzenēs nav viss Pirmais likums un viņš nebūs arī saņēmis īpašu pavēli, visspēcīgāk darbosies Trešais likums par sevis saglabāšanu un vi­ņam nebūs citas izvēles kā palikt savā vietā. Tā būs piespiedu reakcija.

—   Vai to darīs jau šovakar?

—   Šovakar, — psiholoģe sacīja, — ja vien var pagūt izlikt vadus. Es tūlīt pateikšu ro­botiem, kas viņiem stāv priekšā.

Uz krēsla klusi un nekustīgi sēdēja cilvēks. No augšas krita smagums, gāzās lejup, tad pašā pēdējā mirklī pēkšņs un precīzs spēka stara trieciens to pasita sānis.

Tikai vienreiz …

Doktore Ķelvina, kas atradās novērošanas kabīnē balkonā, aiz šausmām aizturējusi elpu, pietrūkās no sava saliekamā krēsla.

Sešdesmit trīs roboti mierīgi sēdēja savās vietās, kā pūces blenzdami uz apdraudēto cilvēku savā priekšā. Neviens pats nepakus­tējās!

Doktori Kelvinu bija pārņēmis gandrīz ne­valdāms niknums. Un ļaunākais bija tas, ka nedrīkstēja savas dusmas izrādīt robotiem, kas cits pēc cita ienāca istabā un pēc pārbaudes atkal izgāja. Psiholoģes priekšā bija saraksts. Tūlīt vajadzēja ienākt divdes­mit astotajam. Ārpusē gaidīja vēl trīsdesmit pieci.

Bikli ienāca Divdesmit astotais numurs.

Viņa piespieda sevi izturēties mierīgi.

—  Kas tu esi?

—       Es vēl neesmu saņēmis savu īsto nu­muru, mem, — robots klusi un nedroši atbil­dēja. — Es esmu NS-2 tipa robots un tur ārā rindā biju divdesmit astotais. Te ir papīriņš, kas man jānodod jums.

—  Vai šodien tu vēl neesi te bijis?

—   Nē, mem.

—       Apsēsties tur. Es gribu tev, Divdesmit astotais, uzdot dažus jautājumus. Vai tu apmēram pirms četrām stundām biji Otrā korpusa radiācijas zālē?

Robots atbildēja ar grūtībām. Skrapstošā balsi, kas atgādināja neejļotas mašīnas žvarkstoņu, viņš teica: — Jā, mem.

—       Tur bija cilvēks, kam draudēja bries­mas, vai ne?

—   Jā, mem.

—   Un tu nekā nedarīji?

—  Nē, mem.

—       Tavas bezdarbības dēļ cilvēkam varēja tikt nodarīts ļaunums. Vai tu to zini?

—       Jā, mem. Bet es nekā nevarēju izda­rīt, mem. — Grūti to iedomāties, bet lielais, neizteiksmīgais metāla stāvs patiešām sa- guma bailēs.

—   Pasaki man, kāpēc tu nekā nedarīji, lai viņu glābtu.

—  Es gribu paskaidrot, mem. Es nepavisam negribu, ka jūs … vai kāds cits … domātu, ka es būtu spējīgs izdarīt kaut ko tādu, kas kaitētu saimniekam. O, nē, tā būtu šaus­mīga … neiedomājama …

—   Lūdzu, neuztraucies, manu zēn! Es tev neko nepārmetu. Es tikai gribu zināt, ko tu tajā brīdī domāji.

—   Pirms tas viss notika, mem, jūs mums pateicāt, ka vienu no saimniekiem apdraudēs šis smagums, kas krīt no augšas, un ka mums būs jāšķērso elektriskie vadi, ja gribēsim viņu izglābt. Bet tas, mem, mani nebūtu atturējis. Kas gan ir mana bojā eja salīdzinājumā ar cilvēka dzīvību? Bet… bet tad man ienāca prātā, ka tādā gadījumā, ja es iešu bojā jau pa ceļam pie viņa, es tik un tā nespēšu viņu izglābt. Smagums viņu nositīs, un es tad būšu gājis bojā veltīgi, un varbūt kādreiz kadam citam saimniekam notiks kas ļauns, kas nenotiktu, ja es būtu palicis dzīvs. Vai jūs mani saprotat, mem?

_— Tu gribi teikt, ka tev bija jāizvēlas: cil­vēka nāve vai jūsu abu — cilvēka un tava nāve. Vai tā?

—   Jā, mem. Saimnieku izglābt nebija iespējams. Viņš tik un tā būtu beigts, un es bez pavēles būtu bezjēdzīgi sevi iznīcinājis.

Robotu psiholoģe grozīja pirkstos zīmuli. To pašu stāstu ar nenozīmīgām variācijām

viņa bija dzirdējusi jau divdesmit septiņas reizes. Tagad nāca galvenais jautājums.

—       Paklausies, — viņa sacīja, — tu spried diezgan saprātīgi, bet, manuprāt, tā nav tāda lieta, ko tu spētu izdomāt. Vai to visu tu pats izdomāji?

Robots mirkli vilcinājās.

—  Nē.

—  Kas tad to izdomaja?

—       Pagājušo nakti mēs.runājāmies, un vie­nam no mums ienāca prātā šāda doma, un tā likās saprātīga.

—  Kurš tas bija?

Robots intensīvi domāja.

—  Es nezinu. Viens no mums.

Viņa nopūtās.

— Tas ir viss.

Nākošais bija divdesmit devītais. Pēc viņa vēl trīsdesmit četri.

Arī ģenerālmajors Kelncrs bija saniknots. Jau veselu nedēju visi darbi Superbāzē bija pārtraukti, vienīgi grupas filiālēs uz citiem asteroīdiem tika turpināti daži aprēķini. Jau gandrīz nedēļu te uzturējās divi galvenie ro­botikas speciālisti, un viņu neveiksmīgie eks­perimenti bija padarījuši stāvokli vēl ļaunāku. Un tagad nu viņi — vai vismaz šī dāma — nāca ar neiespējamiem priekšlikumiem.

Par laimi Kclners bija pietiekami liels dip­lomāts, lai šajā saspīlētajā situācijā atklāti neizrādītu savu niknumu.

Sjūzena Ķelvina uzstāja:

—  Kāpēc gan ne, ser? Ir pilnīgi skaidrs, ka pašreizējā situācija ir ļoti nelabvēlīga. Mums roboti jāizšķir, karnēr nav par vēlu, jo vienīgi tad mēs vēl varam cerēt uz panākumiem. Tos nedrīkst vairs atstāt kopā.

—  Dārgā doktore Ķelvina, — ģenerālis zemā baritonā nodārdināja, — man nav iespējams izvietot sešdesmit trīs robotus katru atsevišķi pa visu Superbāzi.

Doktore Ķelvina bezpalīdzīgi izpleta rokas.