Golema acs

Džonatans Strouds

Golema acs

BARTIMAJA TRILOĢIJAS 2. GRĀMATA

PROLOGS

Prāga, 1868. gads

Bartimajs " [1] •

Līdz ar krēslas iestāšanos ienaidnieks aizdedza ugunskurus daudz vairāk nekā iepriekšējā naktī. Pelēkajos laukos tie mir­dzēja kā liesmojoši dārgakmeņi, un šķita, ka arī pilsēta pacē­lusies no zemes kā brīnums šo uguņu vidū. Bet šaipus pilsētas mūriem visi logu slēģi bija aizvērti, gaismas izslēgtas. Prāga snauda tumša un pamirusi, turpretim apkārtējie lauki mirdzēja un kvēloja.

Drīz vien pierima arī vējš. Jau vairākas stundas tas bija neno­gurstoši pūtis no ziemeļiem, nesot līdzi vēstis par iebrucējiem aplenkuma ierīču grabēšanu, karaspēka un dzīvnieku balsis, sa­gūstīto garu nopūtas un vīraka aromātu. Tagad viss bija norimis un tā vietā iestājies neparasti dziļš un visaptverošs klusums.

Es lidoju augstu virs Strahovas klostera, atrazdamies aiz varenajiem pilsētas mūriem, kurus pirms trīs gadu sim­tiem biju palīdzējis uzcelt. Lēni vēzēdams ādas spārnus, pār­skatīju visus plānus līdz pat horizontam.*[1] septiņi plāni: Septiņi plāni ir izvietoti cits virs cita, un katrs atklāj zināmus realitātes aspektus. Pirmajā var saskatīt parastas, materiāla­jai pasaulei piederošas lietas (kokus, ēkas, cilvēkus, zvērus utt.), un tas ir redzams ikvienam. Pārējos sešos plānos var novērot, kā gari dodas savās darīšanās. Augstākas būtnes (tādas kā es) var izmantot iekšējo aci, lai vērotu visus septiņus plānus vienlaikus, bet zemākiem radījumiem jāsamierinās ar to, ka viņi redz tikai dažus plānus. Burvji lieto kontaktlē­cas, lai spētu saskatīt arī otro un trešo plānu, bet parastie cilvēki redz tikai pirmo, tāpēc viņiem daudz kas no maģisko būtņu dzīves paliek nepama­nīts. Piemēram, varu apgalvot, ka kāds ar daudziem, daudziem taustekļiem noteikti karājas tev aiz muguras tieši PAŠLAIK. Tas nebija nekāds patīkamais skats. Britu armijas spēki šobrīd vēl slēpās, bet tās spēku jau varēja sajust viļņojamies pret pilskalnu. Dažādo garu auras mijkrēslī bija vāji saskatāmas, bet gaisa vibrācijas ikreiz liecināja par jaunas garu karaspēka daļas ierašanos. Uz zemes kaujai rindojās cilvēku karapulki, turpat uz lauka slējās baltu telšu puduri. Tās izskatījās kā lieli, balti akmeņi, virs kuriem bija nostiepti aizsardzības vairogi. [2] [1] Bez šaubām, tieši šeit slēpās angļu burvji, pietiekami tālu no kaujas vietas. Mani čehu pavēlnieki arī nebija labāki. Karā burvji parasti pamanās uzņemties bīstamākos pienākumus tādus kā sargāt ēdiena un dzērienu krājumus, kas atrodas krietnā attālumā no kaujas lauka.

Pacēlu skatienu pret satumsušajām debesīm. Tajās pulcējās naidīgi, melni mākoņi, un rietumu pamalē bija iešņāptas dzel­tenas švīkas. Ļoti augstu un krēslā gandrīz nepamanāmi kus­tējās seši mazi punktiņi. Šie nāca arvien tuvāk un kļuva arvien lielāki, līdz beidzot tie nokļuva līdz Prāgas mūriem, pārbaudot mūsu drošības sistēmu.

Šajā sakarā man bija kaut kas jādara.

Pie Strahovas klostera vārtiem, kur atradās mūra vājākais punkts, bija uzcelts tornis. Senatnīgās durvis bija nostiprinā­tas ar trīskāršām burvestībām un aizsargmehānismiem, un ap jumta kori riņķoja sargi.

Vismaz tā bija paredzēts.

Lidoju uz torni, vanaga galvu grozīdams un ādas spārnus vēcinādams, paslēpies aiz vairoga. Bez skaņas nosēdos uz liela akmens. Es gaidīju strauju izaicinājumu, pārdroši uzsāktu cīņu.

Nekas nenotika. Nometu vairogu un gaidīju, ka tiks sacelta trauksme. Tad skaļi noklepojos. Nudien, nekādas jautrības!

Daļu cietokšņa mūra sargāja mirdzošs vairogs, un aiz tā bija paslēpušies pieci sargkareivji. [3] [1] Sargkareivis ir zemākās pakāpes džins, tikai nedaudz labāks par parastu foliotu. Prāgā bija pienākuši grūti laiki burvji gandrīz nevarēja dabūt kalpus, un kvalitātes rādītāji bija strauji kritušies. Vismaz šo sargka­reivju izvēlētās ārējās formas par to skaidri liecināja. Tā vietā, lai rādītu biedējošu, karam atbilstošu ārējo izskatu, man pretī vērās divi nošņurkuši sikspārņi, zebiekste, bolace ķirzaka un nožēlojama izskata varde.

Vairogs bija šaurs, tas spēja aiz­

sargāt tikai vienu cilvēku vai trīs džinus, tādēļ pašlaik aiz tā notika pamatīga grūstīšanās.

-   Vai tu reiz beigsi stumdīties?

-   Au! Skaties, kur liec nagus, idiot!

-   Pavirzies! Mana dibenpuse tagad ir viņiem kā uz delnas. Ja nu pamana…

-   Ar to pietiktu, lai mēs uzvarētu šajā kaujā^

-   Skaties, kur liec spārnu! Tu man gandrīz izbakstīji aci!

-   Tad pārvērties par kaut ko mazāku. Varbūt par tārpu…

-  Ja tu mani vēlreiz iedunkāsi…

-  Tā nav mana vaina. Atceries, ka mūs šeit nostādīja Bartimajs. Tas nu gan ir viens…

Tālāk sekoja tādas vaļības, ko es atļaušos neatstāstīt. Diže­nais karotājs ar vanaga galvu spēra soli uz priekšu, pastiepa spārnu un pievērsa sargkareivju uzmanību, triekdams to galvas citu pret citu.*[1] Piecas galvas, kas cita pēc citas saduras. Gluži jauka rotaļa.