Golema acs

-  Vai jūs apgalvojat, ka šādi pildāt sargkareivja pienāku­mus? es nošņācos. Negribējās sarīkot traci; galu galā sešu mēnešu kalpošanā mani bija pamatīgi nogurdinājusi. Slēpjo­ties aiz vairoga un ķildojoties kā zivju sievas… Es jums pavēlu doties izlūkos!

Atskanēja nožēlojama murmināšana, visi sargkareivji sāka grūstīties, mīņāties un skatīties uz savām kājām. Beidzot ieru­nājās varde:

-  Atvainojiet, Bartimaja kungs, tā teica, bet kāda gan jēga šobrīd doties izlūkos? Britu karaspēks ir visur uz zemes un debesīs. Un es pa ausu galam dzirdēju, ka viņiem esot vesela ifrītu kohorta! Vai tas ir tiesa?

Es pagriezu galvu pret horizontu un samiedzu acis. Varbūt.

Varde novaidējās. Un mums nav neviena paša ifrīta, vai ne? Kopš Foibs atdeva galus… Vēl viņiem esot arī māridi, turklāt vairāk nekā viens. Un viņu vadonim esot tik spēcīgs zizlis, ka pieticis ar vienu tā mājienu, lai nopostītu Parīzi un Ķelni. Vai tā patiešām notika?

Vējš maigi bužināja man spalvas. Varbūt.

Varde gandrīz aizrijās. Bet tas taču ir šausmīgi, vai ne? Mums vairs nav nekādu cerību… Visu pēcpusdienu šurp tika saukti gari, un tas nozīmē tikai vienu viņi uzbruks jau šonakt. Līdz rītam mēs visi būsim pagalam!

Nu, ar šādām runām viņš mūsu cīņas sparu neveicinās. [4] [1] Lai gan viņa teiktais bija taisnība.

Uzliku roku viņam uz pleca. Klausies, dēls… kā tevi sauc?

-   Nubins, ser.

-   Klausies, Nubin. Netici visam, ko dzirdi. Protams, britu armija ir spēcīga. Patiesības labad jāsaka, ka man reti gadījies redzēt tik spēcīgu armiju. Bet lai nu tā būtu. Pieņemsim, ka viņiem ir māridi, ifrītu leģioni un miljoniem horlu. Pieņemsim, ka tie visi šonakt metīsies virsū tieši Strahovas vārtiem. Nu, lai nāk! Mēs esam viņiem sagatavojuši kaut ko labu!

-   Ko tad, ser?

-   Tādus trikus, kas aizsviedīs tos ifrītus un māridus pa gaisu. Kaut ko tādu, ko esam iemācījušies neskaitāmās kaujās. Un tas viss ir ietverts vienā burvju vārdā: izdzīvošana.

Varde vērās manī izbolītām acīm. Šī būs mana pirmā kauja, ser.

Nepacietīgi pavicināju spārnu Ja nu tas neizdodas, impera­tora džins apgalvoja, ka viņa kungam ir padomā vēl pāris lietu. Pēdējā aizsardzības līnija. Noteikti kāda nepārspējami gudra shēma. Es vēlreiz paplikšķināju viņam pa plecu. Tagad jūties labāk, dēls?

-   Nē, ser. Vēl sliktāk.

Vismaz godīga atbilde. Man nekad šādas sarunas nav padevu­šās. Lai notiek, es norūcu. Mans padoms ir ļoti vienkāršs īstajā brīdī pieliecies un bēdz, cik ātri vien spēj. Ja paveiksies, tavu saimnieku nogalinās pirms tevis. Vismaz es tā ceru par savējo.

Ceru, ka šī uzmundrinošā runa deva viņiem sparu, jo tobrīd sākās uzbrukums. Tālumā sašūpojās visi septiņi plāni. Pavēle uzsākt kauju. Es apcirtos, lai palūkotos pāri mūrim, un cita pēc citas virs aizsargvairoga pacēlās arī sargkareivju galvas.

Mums pretī devās milzīga armija.

Armijas priekšgalā, pēkšņa, spēcīga vēja pavadīti, lidoja džini sarkanbaltās bruņās, un viņiem rokās bija slaidi pīķi ar sudraba uzgaļiem. Džinu spārnos dūca vējš, un viņu kliedzieni lika nodrebēt torņiem. Pa zemi tuvojās raibs karaspēks. Pirmie nāca horlas ar trijžuburiem rokās tie iebruka katrā piepilsē­tas mājā, meklējot laupījumu.*[1] Mājās viņi nevienu neatrada, kā drīz vien varēja noprast pēc sašu­tuma brēcieniem. Piepilsēta bija pamesta. Tiklīdz britu armija bija šķērso­jusi Kanālu, Čehijas varas iestādes bija sākušas gatavoties nenovēršama­jam uzbrukumam Prāgai. Pirmais drošības pasākums bija sapulcināt visus cilvēkus aiz pilsētas mūriem, kas tolaik bija stiprākie Eiropā, īsts maģijas un inženierzinātnes brīnumdarbs. Vai es jau pieminēju, ka šos mūrus cēla manā vadībā? Aiz tiem kā ēnas slīdēja gūli un grābņi aukstuma un šausmu gari, ko nevar saskatīt nevienā plānā. Un tad, klabinot žokļus un skaļi tarkšķot, no zemes pacē­lās neskaitāmi velnēnu un foliotu pulki gluži kā smilšu māko­nis vai iztraucēts bišu spiets. Un tie visi steidzās uz Strahovas vārtiem.

Varde uzsita man uz pleca. Paldies, ka parunājāt ar mums, ser, tā teica. Tagad es nudien jūtos pārliecināts par uzvaru.

Bet es nemaz neklausījos, ko viņš tur pļāpā. Mans skatiens bija vērsts tālu aiz karaspēka, tas kavējās pie balto telšu pudura. Tur stāvēja kāds vīrs, turēdams rokā zizli. Viņš atradās pārāk tālu, lai saskatītu smalkāk, tomēr es sajutu viņa spēku. Viņa aura bija tik spoža, ka izgaismoja visu kalnu. No tumšajiem mākoņiem izšāvās zibeņi, skarot vīra izstiepto zizli. Uz mirkli iegaismojās ne vien kalns, bet arī nometne, teltis, cīņai saga­tavotie karavīri. Gaisma nodzisa, viss spēks tika paslēpts zizlī. Virs aplenktās pilsētas nogranda pērkons.

Tātad tas ir viņš, es nomurmināju. Slavenais Gledstons.

Džini tuvojās pilsētas mūrim, lidodami pāri plašajiem lau­kiem un māju drupām. Tiklīdz viņi bija pietiekami tuvu, iedar­bojās burvestība no zemes pacēlās zaļu liesmu jūra, aprijot pirmajās rindās lidojošos džinus. Bet, kad liesmas noplaka, atli­kušie metās tālāk ar tādu pašu sparu.