Golema acs

Par spīti iebildumiem, imperators tika aizstumts prom no putnu mājas austrumu vārtu virzienā. Visiem pa priekšu gāja Meirinks un mūsu saimnieks, un imperators tipināja bariņa vidū, viņa īso augumu slēpa biedru stāvi. Mēs ar Kvīzlu noslē­dzām gājienu.

Zibens uzliesmojums. Mums aiz muguras nolaidās divas mel­nas figūras. Novirpuļoja melni apmetņi, nodzalkstīja dzeltenas acis. Viņi lieliem lēcieniem metās mums pakaļ, gandrīz vai lido­jot virs zemes. Putnu mājas iemītnieki pēkšņi apklusa.

Es palūkojos uz Kvīzlu. Tavējie vai manējie?

Skaistā meitene pasmaidīja, atklājot skatienam asus zobi­ņus. Manējie. Viņa pagriezās, lai sagaidītu gūlus. Es sekoju imperatoram ar viņa svītu.

Aiz vārtiem aizvijās šaura taciņa, kas veda zem pils sie­nas. Vecpilsēta liesmoja. Pa ielām skrēja britu kareivji, un Prāgas iedzīvotāji varonīgi stājās viņiem pretī vai arī bailēs bēga, atpakaļ neskatīdamies. Gaisā viļņoja smagas nopūtas. Velnēnu bariņi šaudījās uz visām pusēm gluži kā izbiedēti putni.

Imperators vairs nepretojās. Mēs steidzāmies uz priekšu mēmā klusumā. Pagaidām viss bija labi. Tagad mēs jau atradāmies pie Melnā torņa, tepat bija arī austrumu kāpnes šķita, ka gaiss ir tīrs.

Atskanēja spārnu švīkstoņa. Man blakus nolaidās Kvīzla, viņas seja bija pelniem klāta, no ievainojuma sānā sūcās asi­nis. Nepatikšanas? es pārvaicāju.

Ne jau ar gūliem. Parādījās ifrīts. Labi, ka to iznīcināja golems. Ar mani viss kārtībā.

No vienas kalna puses lejup laidās kāpnes. Vltavas ūde­ņos atspoguļojās degošā pils skats bija gandrīz melanholiski skaists. Mēs nevienu nesastapām, mums neviens nesekoja, un šķita, ka briesmas ir garām.

Tuvojoties upei, mēs ar Kvīzlu pārmijām cerīgus skatie­nus. Pilsēta bija kritusi un impērija tāpat, bet izglābšanās ļautu mums šos notikumus atcerēties ar zināmu lepnumu. Lai gan mums nepatika kalpot cilvēkiem, vēl vairāk mēs necietām sakāvi. Bet tagad izskatījās, ka mēs tiksim prom sveikā.

Mums uzbruka no slēpņa, kad bijām jau gandrīz nokāpuši no kalna.

Tieši priekšā izlēca seši džini un velnēnu bariņš. Imperators un viņa pavadoņi šausmās iekliedzās un metās atpakaļ. Mēs ar Kvīzlu saspringām, gatavi lēcienam.

Aiz mums uzmirdzēja spoža gaisma. Visi kā viens pagriezāmies.

Piecus pakāpienus augstāk stāvēja slaids vīrietis. Viņam bija gaiši, cirtaini mati, platas, zilas acis, briesmīgas sandales un toga Romas impērijas norieta laika stilā. Seja likās tik mierīga, it kā šis jauneklis nespētu nodarīt pāri pat mušai. Bet es neva­rēju nepamanīt viņa rokā izkapti ar sudraba asmeni.

Palūkojos pārējos plānos, lolodams niecīgu cerību, ka varbūt tas ir ekscentrisks cilvēks, kas ģērbies karnevāla tērpā. Nekā. Varens ifrīts. Es norīstījos. Tas nepavisam nebija labi. [7] [1] Pat no vājākiem ifrltiem ir vērts uzmanīties, un šis bija diezgan varens. Augstākajos plānos tas izskatījās spēcīgs un draudīgs. Acīmredzot vēlme parādīties šajā smieklīgajā pirmā plāna izskatā liecināja par ifrīta humora izjūtu. Man nu gan smiekli nenāca.

(Jledstona kungs sūta sveicienus imperatoram un lūdz viņu 11/ tikšanos, jauneklis sacīja. Pārējais pūlis mums nebūs nepieciešams.

Izklausījās saprātīgi. Mēģināju uztvert saimnieka skatienu, bet viņš deva zīmi doties uzbrukumā. Smagi nopūties, paspēru soli ifrīta virzienā.

Jauneklis nicīgi nošņācās. Paej malā, sīkais. Tev nav nekādu izredžu.

A »

Tas mani nokaitināja. Es sasparojos. Uzmanies, es augst­prātīgi sacīju. Nenovērtē mani par zemu.

Ifrīts noplivināja skropstas. Patiešām? Vai tev ir arī vārds?

-  Vārds? es izsaucos. Man ir daudz vārdu! Es esmu Bartimajs! Sakrs al Džins! Varenais N'gorso, Sudraba Plūmju Čūska!

Ieturēju dramatisku pauzi. Neizskatījās, ka jauneklim mani vārdi kaut ko izteiktu. Nē. Nekad neesmu par tevi dzirdējis. Un tagad, ja tu mani atvainotu…

-   Esmu runājis ar Zālamanu…

-  Ak, Dieva dēļ! ifrīts atmeta ar roku. Vai tad mēs visi neesam? Viņš bijņ liels pļāpa…

-   Es esmu uzcēlis Urukas, Kārnākās un Prāgas mūrus…

Jauneklis pasmīnēja. Prāgas mūrus? Ko, šos te? Gledsto-

nam vajadzēja tikai piecas minūtes, lai tos nojauktu. Vai tikai tu nestrādāji arī pie Jērikas mūriem, ko?

-   Strādāja gan, Kvīzla iejaucās sarunā. Viņa pirmais darbs. Bartimajs gan negrib, lai citi par to zinātu…

-   Paklau, Kvīzla…

Ifrīts norādīja uz sudraba izkapti savā rokā. Tava pēdējā iespēja, džin, viņš teica. Pazūdi! Tu nevari uzvarēt!

Es nodrebinājos. To mēs vēl redzēsim.

Diemžēl mēs patiešām to redzējām. Turklāt diezgan ātri. Pir­mos četrus sprādzienus viņš atvairīja neticami viegli. Piektais, patiešām iespaidīgs, pēkšņi mainīja virzienu un lidoja tieši man virsū, liekot nokūleņot lejup pa kāpnēm. Mēģināju atkal piecel­ties, bet sāpēs atkritu atpakaļ. Brūce bija pārāk dziļa, es tik ātri nespēju attapties.

Velnēni bija uzbrukuši imperatora svītai. Redzēju, kā man garām izvirpuļo Kvīzla un džins, sagrābuši viens otru aiz rīkles.

Kaitinošā bezrūpībā man tuvojās ifrīts. Viņš piemiedza ar aci un atvēzēja sudraba izkapti.

Tobrīd mans saimnieks spēra izšķirošo soli.