Golema acs

Zēns turpināja ceļu uz Vaitholu masīvām pelēkām celtnēm, no kurām plūda spēcīga varas dvesma. Pati arhitektūra bija pie­tiekami iespaidīga, lai liktu nejaušam vērotājam nodrebēt cieņā: milzīgas marmora kolonnas, plašas bronzas durvis, simtiem logu, kuros gaismas nekad neizdzisa, Gledstona un citu vareno burvju granīta statujas, kuru stingrās sejas pauda apņēmību nosargāt valsti un cīnīties pret netaisnību. Bet zēns viegliem soļiem pagāja tam visam garām, apkārtni nemaz neievērodams. Viņš pamāja policistam, uzrādīja caurlaidi un pa sānu durvīm iegāja Iekšlietu ministrijas departamentā, kas gozējās varena riekstkoka ēnā. Tikai šeit viņš apstājās, apēda atlikušo apel­sīnu, noslaucīja rokas kabatlakatiņā, sakārtoja apkaklīti, pie­durkņu atlokus un kaklasaiti un pieglauda matus. Labi. Viņš bija gatavs. Laiks ķerties pie darba.

Kopš Siržulauzēja apvērsuma mēģinājuma un Netenjela pēk­šņās parādīšanās politiķu aprindās bija pagājuši jau divi gadi. Tagad viņš bija četrpadsmit gadu vecs un galvas tiesu garāks nekā todien, kad atdeva Samarkandas amuletu apmulsušā un pateicīgā valdības vadītāja rokās. Plecīgāks, bet joprojām tievs un nedaudz salīcis, un melnie mati pēc pēdējās modes nevērī­gās šķipsnās krita uz apkakles. Seja bija šaura un bāla no ilgās mācīšanās pa naktīm, bet acīs dega enerģija un cīņas spars.

Būdams izcils novērotājs, Netenjels bija pamanījis, ka ārējais izskats ir nozīmīgs statusa pierādījums. Par burvi noplukušās drēbēs visi rauca degunu un viņu uzskatīja par viduvējību. Tādu iespaidu par sevi viņš negribēja radīt. Par pirmo algu viņš bija iegādājies melnu, cieši piegulošu uzvalku un garu mēteli, ko uzskatīja par ļoti modernu. Netenjelam kājās bija ciešas, melnas kurpes ar nedaudz uzliektu purngalu un žaketes kabatā krā­sains kabatlakatiņš. Tērpies šādās drēbēs, viņš pašpārliecināti soļoja pa Vaitholas gaiteņiem, atgādinādams bridējputnu, un nesa rokās kaudzi papīru.

Viņa īsto vārdu neviens šeit nezināja. Darbabiedriem zēns bija un palika Džons Mandrāks.

Šāds vārds bija piederējis vēl diviem burvjiem, bet neviens no viņiem savulaik nebija izcēlies ne ar ko īpašu. Pirmais Džons Mandrāks dzīvoja karalienes Elizabetes laikos un bija alķīmiķis, kam slavenajā demonstrācijā galma priekšā bija izdevies svinu pārvērst zeltā. Vēlāk atklājās, ka viņš to panācis, pārklājot zelta lodītes ar svinu, kas augstā temperatūrā izkusa un atklāja ska­tienam zeltu. Viņa atjautība tika uztverta ar sajūsmu, bet burvja turpmāko karjeru nesekmēja. Otrs Džons Mandrāks galdnieka dēls bija veltījis savu dzīvi mitu izpētei. Viņš bija atklājis 1703 šo dēmonu apakštipus, pirms viens no tiem, mazais gofrēti zaļais sirseņdēmons, bija viņam iedzēlis, un nabaga burvis bija uzpampis līdz dīvāna apjomiem un nomiris.

Netenjelu neuztrauca viņa priekšteču karjera. Patiesībā viņš bija apmierināts ar šo apstākļu sakritību. Tātad tieši viņš pada­rīs Džona Mandrāka vārdu slavenu.

Netenjela meistare bija Džesika Vaitvela nenosakāma vecuma burve ar īsi apcirptiem, baltiem matiem un ļoti tievu, skeletam līdzīgu figūru. Runāja, ka viņa ir viena no varenā­kajām burvēm valdībā. Šī dāma bija pilnībā novērtējusi sava audzēkņa talantu un veltīja visas pūles tā izkopšanai.

Netenjels bez rūpēm dzīvoja meistares plašajā savrupmājā pie upes. Māja bija moderna un iekārtota minimālisma stilā baltas sienas, pelēki paklāji un izsmalcinātas stikla, sudrabota metāla un koka mēbeles. Jaunajai mājvietai piemita birojiem un slim­nīcām raksturīgā vēsuma aura, kas Netenjelam ļoti patika tā liecināja par kontroli, skaidrību un prasmīgumu mūsdienīga burvja galvenajām pazīmēm.

Džesikas Vaitvelas stils izpaudās arī bibliotēkā. Parasti burvju bibliotēkas bija tumšas, drūmas telpas un grāmatas, kas tajās glabājās, bija iesietas svešzemju dzīvnieku ādās, uz mugu­riņām attēloti pentakli vai rūnu raksti. Bet, kā Netenjels tagad zināja, tas skaitījās ļoti vecmodīgi. Vaitvelas jaunkundze bija pasūtījusi izdevējam un grāmatu iesējējam visas grāmatas iesiet baltos ādas vākos un uz to muguriņām ar melnu tinti sarakstīt kārtas numurus.

Šīs baltās, kārtīgās bibliotēkas centrā stāvēja taisnstūra stikla galds, un šeit Netenjels divas dienas nedēļā pavadīja, mācīdamies maģijas noslēpumus.

Pirmajos mēnešos Vaitvelas jaunkundzes mājā viņš bija mācī­jies īpaši centīgi un, savai meistarei par lielu izbrīnu un prieku, ļoti ātri apguvis Izsaukšanas mākslu. Audzēknis bija parādījis strauju izaugsmi, izsaucot zemāka līmeņa garus (mitus, molerus un goblinvelnēnus) un drīz pēc tam bez aizķeršanās izsau­cot arī vidējā līmeņa garus (visu veidu foliotus) un augstākos garus (dažādus džinus).

Kad Netenjels bija īpaši atjautīgi atbrīvojis muskuļainu džinu, vēl pamanoties dot tam atvadu dunku, meistare atzi­nīgi pasmaidīja. Tev ir dabas dots talants, Džon, viņa sacīja. Hedlhemas muižā tu parādīji drosmi un izcilu atmiņu, atbrīvo­jot vareno dēmonu, bet es nenojautu, cik spējīgs tu būsi dēmonu izsaukšanā. Turpini tāpat strādāt, un tu tālu tiksi.