Golema acs

Saimnieks pamasēja sāpošo sprandu. Nesa­kiet neko, viņš teica. Es visu zinu. Cik daudz laika mums vēl atlicis?

Pantera pašūpoja asti. Stunda, ne vairāk.

Kvīzla palūkojās uz apaļo istabu, kur strādāja desmit bur­vji. Kā redzu, tu esi izlēmis izsaukt golemus, viņa noteica.

Burvis pamāja. Tie nodarīs lielu ļaunumu ienaidnieka armijai.

-  Ar to nepietiks, es sacīju. Pat ar desmit golemiem nepie­tiks. Vai redzēji to armiju?

-   Tavs viedoklis, Bartimaj, kā jau allaž ir nepārdomāts un priekšlaicīgs. Tā ir tikai diversija. Mēs gribam nogādāt impe­ratoru drošībā. Viņš jāaizved līdz austrumu spārnam, kur upē gaidīs laiva. Golemi pa to laiku piesegs atkāpšanos.

Kvīzla lūkojās uz burvjiem. Viņi noliecās pār kristāla lodēm, klusi murminādami pavēles. Atspldumi kristāla lodēs katram burvim parādīja to, ko redzēja viņa golems. Briti neķēpāsies ar golemiem, Kvīzla sacīja. Viņi atradīs burvjus, kas tos vada, un nogalinās viņus.

Mūsu saimnieks grieza zobus. Bet līdz tam laikam impera­tors jau būs prom. Un tas ir jūsu nākamais uzdevums apsargāt Viņa Augstību bēgšanas operācijas laikā. Sapratāt?

Es pacēlu nagu. Burvis smagi nopūtās. Jā, Bartimaj?

-   Ser, es vēlētos jums dot padomu, sacīju. Prāga ir ielen­kta. Ja mēģināsim izbēgt no pilsētas kopā ar imperatoru, visi mirsim briesmīgā nāvē. Kāpēc mēs vienkārši nevarētu atstāt to veco muļķi tepat un glābties paši? Kārļa ielā ir neliels, ne pārāk dziļš alus pagrabs. Ieeja gan tāda pašaura, bet…

Saimnieks sarauca pieri. Tu vēlies, lai es slēpjos alus pa­grabā?

-   Nu, būtu jau pašauri, bet domāju, ka jūs kaut kā tur iespies­tos. Jūsu alusvēders gan varētu sagādāt nelielas grūtības, bet tas nav nekas tāds, ko nevarētu labot ar … au! Mans kažoks nokrakšķēja, un es strauji aprāvos. Karstā sarkanā punkcija man vienmēr lika zaudēt domu gaitu.

-  Atšķirībā no tevis es zinu, kas ir uzticība, saimnieks nošņācās. Mani nav jāsoda, lai pamudinātu rīkoties tā, kā ir labāk manam pavēlniekam. Es atkārtoju: jums abiem jāsargā imperatora dzīvība, it kā tā būtu jūsu pašu. Skaidrs?

Mēs padevīgi pamājām. Tobrīd grīdu sašūpoja spēcīgs sprā­dziens.

-   Sekojiet man, saimnieks pavēlēja. Laika nav daudz.

Mēs devāmies atpakaļ augšup pa kāpnēm un tālāk pa pla­šajiem pils gaiteņiem. Logus izgaismoja uguns uzliesmojumi, visapkārt skanēja panikas kliedzieni. Mūsu saimnieks skrēja, smagi elsdams, un mēs ar Kvīzlu lēkšojām viņam blakus.

Beidzot mēs nonācām uz terases, kur imperators bija iekārtojis brīnišķīgu putnu māju. Tā bija plaša un grezna, veidota

no bronzas, tajā bija izliektas velves un barotavas, un durvis, pa kurām imperators varēja ieiet pie saviem mīluļiem. Putnu mājā podos auga koki un krūmi, un pa tiem lēkāja krāšņi papa­gaiļi, kuru senči pirms daudziem gadiem bija atvesti uz Prāgu no tālām zemēm. Imperators bija kā apsēsts ar šiem putniem. Pēdējā laikā, kad, Londonas varenībai pieaugot, impērija slī­dēja viņam ārā no rokām, imperators bieži sēdēja putnu mājā, sarunādamies ar saviem draugiem. Tagad, kad nakts debesis liesmoja maģiskajā sadursmē, putni bija pārbiedēti, tie lidinā­jās pa būri, izmisīgi ķērkdami. Imperators mazs, apaļš vīriņš satīna īsbiksēs un baltā kreklā stāvēja mazliet nostāk, runā­dams ar putnkopjiem un nepievērsdams nekādu uzmanību pārējiem.

Premjerministrs Meirinks, bāls vīrs ar skumju skatienu, ner­vozi plucināja krekla piedurkni. Lūdzu, paklausieties, Jūsu Augstība! Britu karaspēks jau ir pie pilskalna. Jūsu drošības vārdā…

-   Es nevaru pamest savu putnu māju! Kur ir burvji? Pasau­ciet burvjus!

-   Kungs, viņi piedalās kaujā…

-   Un ifrīti? Mans uzticamais Foibs…

-   Kungs, kā jau es jums esmu neskaitāmas reizes teicis…

Mans saimnieks izlauzās līdz imperatoram. Jūsu Augstība,

šie ir Kvīzla un Bartimajs. Viņi palīdzēs jums pamest pilsētu un pēc tam izglābs arī jūsu brīnišķīgos putnus.

-   Šie divi kaķi, cilvēk mīļais? Divi kaki? Imperators nobā­lēja. [6] [1] Viņš pats atgādināja lielu, resnu runci.

Mēs ar Kvīzlu pārgriezām acis. Viņa kļuva par brīnum­skaistu meiteni, bet es pārvērtos par Ptolemaju. Un tagad, Jūsu Augstība, turpināja mūsu saimnieks, uz austrumu spārnu…

Pilsētā valdīja trauksme; piepilsēta bija liesmās. Mums pretī kūleņu kūleņiem lidoja mazs velnēns, kura aste bija aizdegu­sies spožās liesmās. Viņam tomēr izdevās piebremzēt, nostāl ies mums blakus miera stājā un noziņot: Atļaujiet ziņot, ser! Liels pulks niknu ifrltu ir ceļā uz pili. Viņus vada Honorijs un l'uternaifs, Gledstona kalpi. Mūsu karaspēks viņu priekšā ir bezspēcīgs. Viņš apklusa, palūkojies uz savu degošo asti. Vai atjausiet doties ūdens meklējumos, ser?

-   Un golemi? Meirinks jautāja.

-  Jā, kungs, tikko iesaistījušies cīņā. Protams, es turējos pa gabalu no mākoņa, bet varu apzvērēt, ka ifrīti ir nedaudz atkā­pušies. Bet attiecībā uz ūdeni…

Imperators uzvaroši iekliedzās: Jā, jā! Uzvara ir mūsu!

-  Mēs esam guvuši tikai īslaicīgu pārsvaru, Meirinks atgā­dināja. Nāciet, Jūsu Augstība, mums jāiet.