Iesācējs bezizejas stāvoklī

—           Mums ir pilnīgs pamats tā domāt, — es pie­kritu. — Bet tikai tāpēc, ka ar termopāriem izmē­rītā temperatūra Venēras tumšajā pusē ir pārāk augsta, lai varētu piekrist teorijai, ka diennakts apgrieziens līdzinās gadam. Šķiet, jaunākie dati lie­cina par kaut ko vidēju starp pāris nedēļām un dažiem mēnešiem. Tālāk, Venēras griešanās asij ne­būt nav jābūt paralēlai kādas citas planētas asij. Pie velna, Krendol, jūs sasodīti labi zināt, ka Saules sistēma ir lielisks pulkstenis, kurā neviena ass nav paralēla citai, un eliptiskais mehānisms, planētām griežoties, maina ātrumu.

—  .Saules sistēmā praktiski viss griežas vienā vir­zienā.

Es palūkojos uz viņu.

—    Vai jūs varbūt pieļaujat domu, ka Venēra pakļaujas šim likumam? Jums var būt taisnība tikai piecdesmit gadījumos no simta. Ja jūs kļūdīsieties, vesela tonna vielas centīsies ieņemt vietu, kuru jau aizņem cita tonna vielas.

—    Bet.. .

—    Tālāk, — es turpināju, — tā ir mūsu laime, ka Polārzvaigzne pašlaik atrodas ziemeļpolā. Marsa polus neiezīmē neviens tik gaišs spīdeklis. Un pat tad diezin vai venērieši arī pārvērtuši savu debess velvi par tādu zvērudārzu, kas pilns ar mītiskiem iemītniekiem, kā to izdarījuši mūsu senči. Izsako­ties vienkāršāk, venērieši varbūt nekad nav smē­luši no avota ūdeni ar garkātainu kausu. Jebkuru nosaukumu sapratīs tikai Zemes iedzīvotāji. Protams, ir daudz orientieru, bet kā paskaidrot, tieši kurš ir domāts? Mana māte, piemēram, vienmēr sauca Ple­jādes par … ē … Mazo Lāci.

Pēkšņi ierunājās Terēza Duaita. Šķiet, tā bija otrā vai trešā reize viņas mūžā, kad viņa netika uzru­nāta pirmā.

—    Harla ar manu palīdzību dzirdēja visu, ko jūs runājāt. Par astronomiju viņam ir tikai neskaidrs priekšstats. Viņš ir jums pateicīgs par to, ka uzzi­nājis, ka pastāv «saule», kas dod siltumu un gaismu. Viņiem bija teorija, kas balstījās uz veselo saprātu, — no kaut kurienes tam bija jānāk. Bet gaisma ro­das un izzūd tik lēni, ka grūti noteikt, no kuras pu­ses lec saule. Tas, ka bez Venēras pastāv arī citi debess ķermeņi, viņiem tāpat pamatojas uz loģiku. Viņi uzskata, ka, ja jau eksistē viņi un viņu pla­nēta, tad, iespējams, ir arī citas planētas, kuru iedzīvotāji tāpat nevar saredzēt viņus.

—   Teica Plīnijs Vecākais, — nomurmināja Pols Vollaks.

Es palūkojos uz viņu.

—      Plīnijs reiz lasīja lekciju par Pitagora teoriju, ka Zeme ir apaļa. Tad kāds uzdeva āķīgu jautā­jumu — kāpēc cilvēki otrā pusē nekrīt nost? Plīniļs atbildēja, ka otrā pusē, bez šaubām, arī esot muļķi, kas savukārt vaicā saviem gudrajiem, kāpēc mēs ne­krītam nost.

—    Diezin vai tas šeit ir vietā, — es sacīju.

—    Es atvainojos. Protams. Un laiks iet uz priekšu.

—   Laboratorijas durvis atvērās, un ienāca Lū Grehems, elektronikas sekcijas vadītājs.

—    Rokā ir! — viņš sacīja.

Balsu čaloņa uzreiz kļuva par trim decibeliem klusāka. Lū teica:

—       Ja tērauda magnētu kodina ar skābi, tad uz ziemeļpolu tā iedarbojas stiprāk.

Es pašūpoju galvu.

—   Lū, — es sacīju, — mēs nezinām, vai Venērai ir magnētiskais lauks un vai tas vērsts tajā pašā virzienā kā Zemes magnētiskais lauks, — mēs nezinām pat, vai venērieši pazīst magnētisko kom­pasu.

—    Es runāju par ko citu, — atteica Lū Grehems. — Es ļoti labi saprotu, ka lieta ir neskaidra. Mag­nētiskajam laukam ir savs vektors, bet bultu tā galā ļaudis zīmē pēc sava prāta.

—    Kā tad jūs noteiksiet ziemeļpolu?

—    Izgatavošu elektromagnētu. Pēc tam pielietošu Ampēra labās rokas likumu. Elektromagnēts jāsa­tver labajā rokā, tā, lai pirksti būtu vērsti paralēli tinumam strāvas virzienā. Tad īkšķis norādīs zie­meļpolu.

—    Lieliski! Vai tā nav tā pati sasodītā problēma, kuru mēs pūlamies atrisināt? Tagad jāuzzina, vai Harlas labajai rokai, ir visi pirksti, ieskaitot īkšķi, lai mēs varētu viņam paskaidrot, kura roka ir labā.

—    Nē, nē! —viņš iebilda. — Jūs nesaprotat, Tom. Mums nav vajadzīga labā roka. Izveidosim elektro­magnēta tinumu šādi. Noliksim dzelzs serdi hori­zontāli sev priekšā. Vadu sāksim uztīt virzienā pro­jām no sevis virs serdes, lejup, zem serdes, virzienā uz mums, augšup, šaipus serdes, un tā joprojām, līdz elektromagnēta tinums gatavs. Ja tagad pie tinuma sākuma pieslēgsim strāvas avota pozitīvo polu, bet otrā galā — negatīvo, tad ziemeļpols atradīsies pa kreisi. Uz to skābe iedarbosies stiprāk.

- Es pavēros viņā.

—    Lū, — es lēni sacīju, — ja jūs spējat izklāstīt, ar ko pozitīvais pols atšķiras no negatīvā tikpat skaidri, kā nupat aprakstījāt elektromagnēta uztī­šanu, mēs dabūsim Holliju atpakaļ uz Zemes. Vai jūs to spējat?

Lū pagriezās pret Terēžu Duaitu.

—    Vai šis Harla sekoja manai domu gaitai?

Viņa pamāja ar galvu.

—    Vai varat pateikt, ko viņš saka?

—          Jūs runājat, es klausos, viņš lasa manas domas. Bet es lasu viņa domas un varu tās paziņot jums.