Iesācējs bezizejas stāvoklī

—           Harlas uztvere sniedz viņam blāvas, nepilnīgas ainas. — Viņa pavērās manī. — Tās ir kaut kas lī­dzīgs neskaidram, nepietiekami izgaismotam rent­gena uzņēmumam.

—    Rentgena uzņēmumam? — es pārjautāju.

—           Tas ir precīzākais izskaidrojums, kādu jūs varat saprast, — viņa nepārliecinošā balsī noteica.

Es atstāju šo tematu mierā. Terēza acīmredzot bija taustījusies pa tumsu, lai atrastu kādu salīdzinājumu, kas sniegtu pēc iespējas skaidrāku priekšstatu. Es jutu, ka tas arī ir precīzākais uztveres izskaidro­jums, kādu man jebkad lemts saņemt.

—    Vai viņš nespēj saredzēt skaidri?

—    Viņam nav tiesību.

—    Nav tiesību! — es eksplodēju. — Bet…

Vollaks, paceļot roku, mani pārtrauca.

—     Nelieciet Terēzai meklēt vārdus, Tom. Harlam nav tiesību ielauzties Hollijas Kārteres personībā. Tāpēc viņš nespēj gūt skaidrāku uztveri par viņas iekšējiem orgāniem.

—    Pie velna! — es ierēcos. — Tad dodiet viņam šīs tiesības!

—    Neviens nav pilnvarots to darīt.

—    Lai nolādētas visas pilnvaras! — es nikni au­roju. — Šīs meitenes dzīvība ir briesmās!

Vollaks nelaimīgs pamāja ar galvu.

—    Ķirurgs galējas nepieciešamības gadījumā va­rētu arī nerēķināties ar likumu, kas prasa pacienta piekrišanu operēt. Un tomēr, pat tad, ja viņš izglābj pacienta dzīvību, pēdējais var ķirurgu iesūdzēt tiesā. Bet te ir citādi, Tom. Kā tu droši vien zini, jebkura telepāta spējas nosaka viņa vēlēšanās uztvert infor­māciju. Terēza un Harla vēlas sazināties, tāpēc ari viņi to spēj.

—    Bet vai tiešām Harla nesaprot, ka mēs visi vē­lamies, lai viņš tur ielūkojas?

—    Atmetiet šīs iedomas, Tom! Te nav runa par mūsu atļauju. Tas ir objektīvs fakts. Ja Hollija būtu precējusies ar kādu no mums, tas atvieglotu lietu, un tomēr pilnīgas skaidrības nebūtu arī tad. Tā savā ziņā ir iejaukšanās personiskajos noslēpumos.

—    Personiskajos noslēpumos? Šajā gadījumā jau pati šī doma ir smieklīga.

—    Var jau būt, — atteica Pols Vollaks. — Bet ne jau es izdodu likumus. Tie ir dabas likumi, tikpat nemainīgi kā gravitācijas vai gaismas atstarošanas likums. Un, Tom, ja arī es izdotu likumus, pat tad es nevarētu neko grozīt. Arī tādā gadījumā, ja tas būtu nepieciešams, lai glābtu Hollijas Kārteres dzīvību. Ja telepātija un uztvere būtu tik brīva un ne ar ko nesaistīta, kā to deklarēja tās pirmie entuzi­asti, tad dzīve pārvērstos par īstu elli zemes virsū.

—           Bet kāds tam sakars ar personiskajiem noslē­pumiem? Šis Harla taču nav pat humanolds. Kaķis taču drīkst skatīties uz karali…

—           Protams, Tom. Bet cik ilgi gan kaķim atļaus lasīt karaļa domas?

—           Vai Harlu kaut kas kavē aplūkot Holliju no ārpuses? — es norūcu.

Viņš domīgi paskatījās uz mani.

—    Jūs domājat kādu rētu vai defektu?

—           Jā. Varbūt dzimumzīmi. Neviens no mums nav nevainojams.

—    Vai jūs varat norādīt uz kaut ko tādu?

Es iegrimu domās.

Man nebija grūti atsaukt atmiņā Hollijas Kārteres tēlu. Bet, par nelaimi, es lūkojos uz Holliju Kārteri kā mīlētājs, kuram viss viņā šķita ideāls. Ja viņai būtu zobu tiltiņš, es to nebūtu pamanījis. Viņas au­gums bija proporcionāls un mati krita brīvi, bez celiņa. Viņas ādas krāsa bija nevainojama … vis­maz tajās vietās, kuras man bija izdevība vērot, kad Hollija sauļojās atpūtas krēslā pie peldbaseina.

Es pakratīju galvu. Un tad man nācās sadurties ar nepatīkamu faktu. Tas mani sāpīgi aizskāra, jo es gribēju, lai mana dieviete būtu ideāla, un, ja viņas miesa bija tikpat vāja kā visiem mirstīgajiem, tad es nevēlējos to uzzināt no cilvēka, kas pazina viņu labāk nekā es.

Tomēr es vēlējos, lai viņa dzīvotu, tāpēc pagriezos pret Frenku Krendolu.

—    Vai jūs zināt? — es vaicāju.

—    Ko?

—    Vai jūs zināt kādu rētu vai dzimumzīmi?

—    Piemēram?

—    Velns lai parauj! — es aizsvilos. — Piemēram, rētu, kas paliek pēc aklās zarnas operācijas un pēc kuras varētu atšķirt kreiso pusi no labās.

—    Klausieties, Tom, es neesmu viņas ārsts. Es varu jums dot vienīgi vecumveco atbildi: «Kamēr viņas nevalkās īsākus peldkostīmus.»

Mana sirds priecīgi salēcās. Kaut gan Hollijai jo­projām draudēja nāves briesmas, tas tomēr nespēja mazināt manu gandarījuma sajūtu, dzirdot Frenku Krendolu atzīstam, ka viņš nav Hollijas mīļākais un nav pat bijis ar viņu tuvākās attiecībās nekā es. Un tomēr būtu bijis patīkamāk dzirdēt, ka Hollija ir pa­rasta sieviete, pat tad, ja to sacītu cilvēks, kas viņu pietiekami labi pazīst, — lai tikai viņa varētu atgriez­ties.

Tad es atjēdzos. Visparastākās sievietes vietā man bija ideāla dieviete, kura nepiederēja nevienam vīrietim un kurai draudēja nāves briesmas.

Es nebiju pamanījis Solu Greibenu aizejam, bet tas acīmredzot bija noticis, jo pašlaik atvērās durvis un viņš ienāca, nesdams smagu gredzenu žiroskopu, kas griezās vairākos bezberzes gultņos. Viņš izska­tījās apmulsis.

—    Šķiet, es noņēmos veselu stundu, — viņš sa­cīja. — Jūs taču neteiksiet, ka šī lietiņa ir neatņe­mami saistīta ar Zemes tā saukto Homo sapiens savtīgajiem, aprobežotajiem priekšstatiem.