Iesācējs bezizejas stāvoklī

Viņš pagrieza paliktni, un mēs visi vērojām, kā gultņu gredzeni griežas, rotoram paliekot tajā pašā plaknē.

—    Šai parādībai jābūt raksturīgai visam kosmo­sam, — Sols sacīja. — Bet katru reizi, kad iesāku es,

nonāku strupceļā. Skatieties. Ja ass atrodas mūsu priekšā horizontāli un rotors griežas tā, ka tā aug­šējā mala kustas virzienā projām no mums, mēs va­ram noteikt kopīgo izejas punktu. Bet tālāko kustību nav iespējams izskaidrot. Noliecot ass labo pusi le­jup, rotors pagriezīsies tā, ka tā pretējā mala atradīsies pa labi. Bet tas nozīmē, ka mēs nosakām A ar A palīdzību. Tātad man nekas neiznāk.

Frenks Krendols nošūpoja galvu.

—    Šajā lietā droši vien ir kāds absolūts princips, bet es esmu pārliecināts, ka neviens no mums to nezina. Mums arī nav laika to meklēt. Faktiski nav vairs nekādu cerību. Varbūt labāk izmantosim laiku lietderīgāk un padomāsim par ticamu izskaidrojumu.

—    Izskaidrojumu? — Vollaks neizpratnē pārjau­tāja.

—    Palūkosimies patiesībai acis, — sacīja Krendols. — Hollijas Kārteres dzīve tuvojas beigām. Neviens pagaidām vēl nav atradis kopīgu izejas punktu, lai izskaidrotu šim Harlam atšķirību starp labo un krei­so pusi.

—    Labi, un ko jūs iesakāt?

—    Nāve ir mirstošo liktenis, — Krendols aizsma­kušā balsī sacīja. — Lai viņi mierīgi un ar cieņu sagaida savu pēdējo stundu. Toties dzīve pieder dzī­vajiem, un viņiem nav miera. Mums, palikušajiem, tā jānodzīvo pēc iespējas labāk. Tātad pēc piecām minūtēm Hollija iemantos mūžīgo mieru. Mums, pārējiem, par to būs jāatbild.

—    Ko jūs ar to domājat?

—    Kā, pēc jūsu domām, varētu izskaidrot šo ne­laimes gadījumu? — Krendols vaicāja. — Kāds no­teikti vēlēsies uzzināt, kas noticis ar Hollijas Kār­teres mirstīgajām atliekām. Es domās jau redzu, kas tā būs par elli. Es redzu, kā mūs noslauka no zemes virsas izsmiekls par to, ka neesam pratuši izskaid­rot, ar ko atšķiras labā puse no kreisās. Un es redzu mūs pilnīgi iznīcinātus par to, ka esam visu to pie­ļāvuši.

—           Šķiet, jūs esat vairāk norūpējies par savu aroda reputāciju nekā par Hollijas Kārteres dzīvību!

—           Man ir nākotne, — viņš atteica. — Hollijai tādas nav. Pie velna! — viņš novaidējās. — Mēs nevaram pat paļauties uz gadījumu.

—    Paļauties uz gadījumu?

—           Kā jūs domājat — vai šis venērietis vēlēsies riskēt ar savu dzīvību, aizverot acis un uz labu laimi nospiežot vienu no pogām?

—          Nu, — iesāka Vollaks, — jūs taču saprotat, ka mēs arī riskējam. Bet.. .

—           Acumirkli, — es sacīju. — Man iešāvās prātā kāda ne visai jēdzīga ideja. Vai varu pamēģināt?

—    Protams.

—           Ar «protams» vien ir par maz. Man vajadzīgs klusums, lai ar Terēzas starpniecību es varētu sa­zināties.

—          Ja jums ir kaut kas padomā, mēģiniet, — sa­cīja Vollaks.

—           Bet vai jūs apzināties, ko gribat darīt? — jau­tāja Frenks Krendols.

—          Man šķiet, jā, — es atbildēju. — Ja man kaut kas izdosies, tad tikai tāpēc, ka Hollija man ir tuva.

—    Tas var būt, — viņš sacīja, paraustot plecus.

Es ar pūlēm savaldījos — divkaujas ir izraisījuši

arī nenozīmīgāki iemesli. Taču Krendols nevis ap­vainoja mani, bet samierinoši turpināja: — Jūs va­rētu būt bijis viņai vēl daudz tuvāks, ja vien būtu pacenties to panākt. Viņa vienmēr ir teikusi, ka jūs esot veikls un atjautīgs un ka papļāpāt ar jums pēc ilga, nogurdinoša darba esot īsta bauda. Bet jūs vienmēr kaut kur steidzāties. Nu, labi, Tom, mēģi­niet. Labu veiksmi!

Es uzelpoju.

—    Terēza! — es pasaucu.

—    Jā, mister Linkoln?

—           Pasakiet Harlam, lai viņš koncentrē uzmanību uz pogām.

—    Viņš ir gatavs.

—    Starp tām ir tikko manāma atšķirība.

—          To viņš zina, bet viņš nezina, ar ko tieši po­gas atšķiras.

—           Tās nedaudz atšķiras ar savu temperatūru. Viena poga ir mazliet siltāka nekā otra.

—    Harla tās ir aptaustījis.

Es beidzu runāt trešajā personā un griezos pie Terēzas tā, it kā mēs vienkārši sarunātos pa telefonu.

—           Harla, — es sacīju, — siltumā, ko sajūt pie­skaroties, ir tikai daļa atšķirības. Ir vēl cita veida siltums. Vai jūs nejūtat, ka viena poga ir labāka par otru?

Harla atbildēja tieši ar Terēzas starpniecību:

—           Jā, mani tiešām vairāk pievelk siltākā no abām pogām. Ja tā būtu spēle, es liktu uz šo pogu. Bet tā. ir tikai sajūta — un tas ir slikts padomdevējs.

—           Bet tā taču ir! — es ātri atteicu. — Tieši tas ir mūsu kopīgais izejas punkts. Nospiediet siltāko no …

Mani pēkšņi pārtrauca Vollaks. Viņš nikni sa­grāba mani un atvilka no Terēzas. Frenks Krendols bija pagriezies pret meiteni un sauca: •

—          Nē! Nē! Siltākā ir sarkanā poga! Jums jāno­spiež zaļā…

Un tad ari viņš tika pārtraukts.

Ar eksplozīvu šņākoņu tika izspiests gaiss, un tu­neļa kapsula bija klāt. Tajā atradās kāds drausmīgs radījums, kas savos čūskveida taustekļos turēja Hollijas Kārteres ļengano ķermeni. Ar vienu no brīvajiem taustekļiem tas atvēra durvis.