Inženiera Garina hiperboloīds

— Kurš — Rollings vai Šeļga? — So miklu viņš cen­tās atminēt, kad apmēram divas .stundas vēlāk drāzās automobilī uz Ķelni. Bet tikai tagad, noklausījies divu cilvēku sarunu uz kraujas malas, atminēja. Velna pul­veris tas Šeļga … Tikai, vai, vai — ķerties pie neatļau­tiem paņēmieniem …

Garins pabīdīja nost kolonas gabalu, kas aizsedza sarūsējušu lūkas vāku, ieslīdēja pazemē un ar elektrisko lukturīti rokā pa pussagruvušiem pakāpieniem uzkāpa «akmens murdā» — normāņu torņa biezajā mūri iebūvēta viennīcā. Tā bija akla kamera, divarpus soļus gara un plata. Pie sienas vēl bija saglabājušies bronzas riņķi un ķēdes. Pie pretējās sienas uz primitīviem steķiem stā­vēja aparāts. Zem tā gulēja četras skārda kārbas ar di­namītu. Pretim aparāta stobram mūri bija izsista lūka un nomaskēta no ārpuses ar «Piekaltā ģindeņa» kauliem.

Garins nodzēsa lukturi, pabīdīja sāņus stobru un, iebāzis roku lūkā, pagrūda skeletu. Galvaskauss nokrita un aizripoja. Pa lūku varēja redzēt rūpnīcu ugunis. Garinam bija laba redze. Viņš atšķīra pat niecīgās cilvēku figūras, kas kustējās starp korpusiem. Viss v>ņa augums drebēja. Zobi cieši sakosti. Viņš nebija domājis, ka tu­voties šim brīdim būs tik grūti. Viņš atkal nostādīja aparātu ar stobru pret lūku, piekārtoja. Atbīdīja pakaļējo vāku, pārbaudija piramīdas Tas viss bija sagatavots jau pirms nedēļas. Otrs aparāts un vecais modelis atradās lejā, birzī atstātajā automobilī.

Garins aizcirta vāku un uzlika roku uz magneto sviriņas, kas automātiski aizdedzināja piramīdas. Viņš trī cēja no galvas līdz kājām. Tā nebija sirdsapziņa (kāda gan var būt sirdsapziņa pēc pasaules kara!), bailes (viņš bija pārāk vieglprātīgs) vai žēlums pret nāvei nolemtajiem, kas lika skriet pār viņa ķermeni saltiem drebuļiem un karstuma viļņiem. Viņš ar šausminošu skaidrību saprata, ka pietiek nospiest šo kloķiti un viņš ir cilvēces ienaidnieks.

Viņš pat noņēma roku no sviriņas un dzīrās izvilkt no kabatas papirosus. Tad viņa satrauktās smadzenes atbildēja uz rokas kustību: «Tu vilcinies, tu tīksminies, tas ir ārprāts …»

Garins nospieda magneto. Aparātā iedegās un iešņā­cās liesma. Viņš sāka lēnām griezt mikrometrisko skrūvi.

70

Hlinovs pirmais ievēroja dīvaino gaismas kamolīti augstu pie debesīm.

—   Rau, vēl viens, — viņš klusi teica.

Viņi apstājās pusceļā virs kraujas un skatījās, atgā­zuši galvas. Zemāk par pirmo virs koku apveidiem pa­rādījās otrs ugunīgs kamols un, šķiezdams dzirkstis, kā degoša raķete sāka krist lejup …

—   Putni deg, — čukstēja Volfs, — skatieties.

Virs meža debess gaišajā joslā steidzīgi, nevienmē­rīgā skrējienā lidoja droši vien vakarlēpis, kas pirmīt bija kliedzis: «Guļu — guļu.» Viņš uzliesmoja un griez­damies nokrita zemē.

—   Viņi pieskaras vadam.

—   Kādam vadam?

—  Vai tiešām jūs neredzat, Volf?

Hlinovs norādīja uz mirdzošu vadu, taisnu kā adatu. Tas stiepās pa augšu no pilsdrupām Anilīna kompānijas rūpnīcas virzienā. Tā ceļu iezīmēja uzliesmojušas lapi­ņas, degoši putnu kamoli. Tagad tas mirdzēja jo spoži — garš vada gabals urbās cauri melnai priežu sienai.

—  Tas nāk zemē! — Volfs iekliedzās un nepabeidza.

Abi saprata, kas bija šis vads. Pēkšņā apmātībā viņi spēja sekot vienīgi tā virzienam. Pirmo stara triecienu saņēma rūpnīcas dūmenis, tas salīgojās, pārlūza vidū pušu un nogāzās. Taču tas notika ļoti tālu, un krišanas troksnis nebija dzirdams.

Gandrīz tai pašā mirklī pa kreisi no dūmeņa virs ga­ras ēkas jumta pacēlās tvaiku stabs, iekrāsojās rožaini sārts, sajaucās ar melniem dūmiem. Vēl vairāk pa kreisi slējās piecstāvu korpuss. Pēkšņi visi tā logi satumsa.

No augšas uz leju pa visu fasadi parskreja ugunigi līčloči, vēl un vēl…

Hlinovs iebrēcās kā zaķis … Ēka sašķobījās un sa­gāzās, tās skelets ietinās dūmu mākoņos.

Tikai tad Volfs un Hlinovs metās atpakaļ kalnā, uz pilsdrupām. Šķērsodami līkumoto ceļu, kāpa stāvās no­gāzēs caur lazdu krūmiem un smalci. Klupa, slīdēja le­jup. Rēca, lamājās — viens krieviski, otrs — vāciski. Tad viņus sasniedza dobja skaņa, gluži kā zemes vaids.

Viņi atskatījās. Tagad bija redzama visa rūpnīcas teritorija, kas pletās daudzus kilometrus tālu. Puse rūp­nīcas ēku liesmoja kā sērkociņu kastītes. Lejā, pie pašas pilsētas, sēņveidīgi pacēlās pelēkdzelteni dūmi. Hiperboloīda stars mežonīgā ātrumā šaudījās šai postāžā, pūlē­damies sataustīt galveno — sprāgstošo pusfabrikātu no­liktavas. Blāzma plaiksnījās pār visu debesi. Dūmu mākoņi, dzelteni, rūsgani, sudrabaini balti dzirksteļu kūļi kāpa pāri kalniem.

—  Ak, par vēlu! — iekliedzās Volfs.

Varēja redzēt, kā plūst pa krītaini baltām ceļu len­tām kaut kāda dzīva putra. Upes josla, kas atspoguļoja visu milzīgo ugunsgrēku, šķita mūsaina no melniem punktiem. Tur glābās iedzīvotāji — cilvēki bēga uz lī­dzenumu.

—  Par vēlu, par vēlu! — kliedza Volfs. Putas un asinis tecēja pa viņa zodu.