Inženiera Garina hiperboloīds

Griezdams aiz ķēdītes atslēgu, Garins izgāja dārzā, kur zem antenu mastiem atradās neliels stiklots šķūnis. Sur tur starp nolajstām puķu dobēm stāvēja putnu ap­ķēzīti keramikas rūķīši. Garins atslēdza stikla durvis, iegāja iekšā, atvēra logus. Atspiedās uz palodzes un tā stāvēja kādu laiku, ieelpodams rīta spirgtumu. Turpat divdesmit stundas viņš bija pavadījis automobilī, kārto­dams beidzamos rēķinus ar bankām un rūpnīcām. Tagad, pirms divdesmit astotā datuma, viss bija kārtībā.

Viņš neatcerējās, cik ilgi bija tā nostāvējis pie loga. Izstaipījās, uzsmēķēja cigāru, ieslēdza dinamo, pārbau­dīja un noregulēja aparātus. Tad nostājās mikrofona priekšā un sāka runāt skaļi un skaidri:

—  Zoja, Zoja, Zoja, Zoja … Klausieties, klausieties, klausieties. .. Viss būs tā, kā tu vēlēsies. Tikai proti vēlēties. Tu man esi vajadzīga. Bez tevis manas ieceres ir nedzīvas. Tuvākajās dienās būšu Neapolē. Datumu pa­ziņošu rīt. Neraizējies ne par ko. Visi apstākļi mums labvēlīgi . ..

Garins uz mirkli apklusa, ievilka dūmu un atsāka: «Zoja, Zoja, Zoja …» Aizvēra acis. Mīksti dūca dinamo, un neredzami zibeņi cits pēc cita atrāvās no antenas.

Ja šai brīdī garām brauktu artilērijas kolona — Ga­rins droši vien nebūtu sadzirdējis troksni. Un viņš ne­dzirdēja, kā zālāja viņā galā noripoja lejup akmeņi. Pēc tam piecu soļu attālumā no paviljona pašķīrās krūmi, un tajos cilvēka acu augstumā pacēlās kolta zilganais stobrs.

65

Rollings paņēma telefona klausuli:

—    Jā.

—   Runa Semjonovs. Nupat kā uztvēru Garina radiogramu. Vai drīkstu nolasīt? …

—   Jā.

—   «Viss bus tā, ka tu velies, tikai proti vēleties .. .» — sāka lasīt Semjonovs, ar grūtībām tulkodams no krievu uz franču. Rollings klausījās, nebilzdams ne vārda.

—   Viss?

—   Tieši ta, viss.

—   Pierakstiet, — Rollings sāka diktēt. — Nekavējo­ties noregulēt raidstaciju uz viļņa garumu četri simti div­desmit viens. Rīt, desmit minūtes pirms laika, kad jūs uztvērāt šīsdienas telegramu, sāciet raidīt: «Zoja, Zoja, Zoja . .. Notikusi negaidīta nelaime. Vajag rīkoties. Ja jums dārga jūsu drauga dzīvība, piektdien izkāpiet Nea­polē, apmetieties viesnīcā «Splendid», gaidiet ziņas līdz sestdienas pusdienai.» To jūs atkārtosiet nepārtraukti, dzirdiet, nepārtraukti skaļā un pārliecinošā balsī. Viss.

Rollings piezvanīja.

—   Nekavējoties uzmeklēt un atvest pie manis Tik­linski, — viņš teica kabinetā ienākušajam sekretāram. — Tūlīt dodieties uz aerodromu. Noirējiet vai nopēr­ciet — vienalga — slēgtu pasažieru aeroplānu. Atrodiet pilotu un bortmehāniķi. Līdz divdesmit astotajam saga­tavojiet visu lidojumam…

66

Visu pārējo dienas daļu Volfs un Hlinovs pavadīja K pilsētiņā. Klaiņoja pa ielām, tērzēja ar vietējiem iedzī­votājiem par dažādiem niekiem, uzdodamies par tūris­tiem. Kad pilsētiņa apklusa, Volfs un Hlinovs devās kal­nos. īsi pirms pusnakts viņi jau kāpa pa nogāzi uz Stu­fera dārzu. Bija norunāts uzdoties par noklidušiem tū­ristiem, ja policija pievērsīs viņiem uzmanību. Ja viņus aizturēs, arests nebūs bīstams: viņu alibi varēs aplieci­nāt visa pilsēta. Pēc šāviena no krūmiem, kad bija skaidri redzams, kā pašķīda Garina galvaskausa drumslas, Volfs un Hlinovs ātrāk nekā pēc četrdesmit minūtēm jau at­radās pilsētā.

Viņi pārrāpās pār zemo žogu, piesardzīgi pa krūmiem apgāja zālāju un iznāca pie Stufera mājas. Apstājās, saskatījās, neko nesaprazdami. Dārzā un mājā bija mie­rīgi un klusi. Vairāki logi gaiši. Lielās durvis, kas veda taisni dārzā, atvērtas. Rāma gaisma krita uz akmens pakāpieniem, uz rūķīšiem biezajā zālē. Uz lieveņa, uz augšējā pakāpiena, sēdēja resns vīrietis un klusi pūta fleiti. Viņam blakus bija nolikta pīteņa pudele. Tas bija tas pats cilvēks, kas no rīta negaidīti parādījās uz taci­ņas netālu no radiopaviljona un, izdzirdis šāvienu, ap­sviedās apkārt un ļodzīgā riksī aizloba uz māju. Tagad viņš svētlaimīgi gozējās, it kā nekas nebūtu noticis.

—   Ejam, — Hlinovs čukstēja, — jāuzzina.

Volfs norūca:

—   Es nevarēju netrāpīt.

Viņi devās uz lieveni. Pusceļā Hlinovs uzrunāja sē­dētāju klusinātā balsī:

—   Piedodiet par traucējumu … Vai suņu te nav?

Stufers nolaida fleiti, pagriezās uz pakāpiena, iz­stiepa kaklu, ielūkodamies divos neskaidros stāvos.

—  Vai prāts, — viņš novilka, — suņi te ir nikni.

Hlinovs paskaidroja:

—   Mēs apmaldījāmies, gribējām apmeklēt pilsdrupas «Pie piekaltā ģindeņa» … Atļausiet atpūsties.

Stufers atbildes vietā nenoteikti norūca. Volfs un Hli­novs palocījās, apsēdās uz apakšējiem pakāpieniem — abi saspringti, uzbudināti. Stufers uzmeta tiem skatienu no augšas.