Inženiera Garina hiperboloīds

1 Zigfrīds — vācu mitoloģijas varonis, nācijas un tās dievu glābējs.

Tacits (55.—120. g. mūsu ērā) — slavenais senās Ro­mas vēsturnieks, un viens no izcilākajiem pasaules literatūras pār­stāvjiem.

sēžam zirgos … Kas noticis, es jautāju. Vai mēs vairs neprotam mirt asins kaujā? Es redzēju, kā karaspēks devās atpakaļ. Kavalēristi aizvien vēl stingri, velns pa­rāvis, sēdēja sedlos … Vācieši nebija sakauti karalaukā. Viņus caurdūra ar zobeniem gultās, pie pavardiem …

Saimnieks izvalbītām acīm pavērās viesos, pagrie­zās pret pilsdrupām, viņa seja kļuva sarkana kā ķieģelis. Lēni izvilka no kabatas atklātņu žūksni un uzsita ar to pa plaukstu:

—  Jūs bijāt pilsētā, es atļaušos vaicāt: vai redzējāt tur kaut vienu vācieti, garāku par piecarpus pēdām? Un, kad šie proletārieši atgriežas no rūpnīcām, vai esat dzir­dējuši, ka kaut vienam no tiem pietiktu drosmes skaļi pateikt — «Deutschland»? Bet par sociālismu šie prole­tārieši pie alus kausiem gvelž vienā gvelšanā.

Saimnieks veikli uzmeta uz galda atklātņu žūksni, kas izklājās kā vēdeklis… Uz atklātnēm bija attēlots ģindenis — vienkārši ģindenis un vācietis ar spārniņiem, ģindenis un četrpadsmitā gada karavīrs pilnā ap­bruņojumā.

—  Divdesmit pieci feniņi gabalā, divas markas piec­desmit feniņi par duci, — ar nicīgu lepnumu noteica saim­nieks, — lētāk neviens nepārdos, tas ir solīds pirmskara darbs — krāsainā fotogrāfijā, acīs ielikta folija, tas at­stāj neizdzēšamu iespaidu … Jūs domājat — šie mīkst­čaulīgie buržuji, šie piecarpus pēdas garie proletārieši pērk manas atklātnes? Fui … Viņi grib, lai es blakus ģindenim nofotografēju Kārli Lībknehtu . ..

Saimnieks atkal piepūtās tumši sarkans un pēkšņi ierēcās smieklos:

—   Lika pagaidīt! .. . Viesmīli, ielieciet kungiem mūsu oriģinālajās aploksnēs pa ducim atklātņu … Jā, jā, kaut kā jāsitas cauri… Es parādīšu jums savu patentu… Viesnīca «Pie piekaltā ģindeņa» tos pārdos simtiem … Sai gadījumā es eju kopsolī ar mūsu laiku un neatkāp­jos no principiem.

Saimnieks izgāja un tūdaļ atgriezās ar nelielu kas­tīti, līdzīgu cigāru kārbai. Uz tās vāka bija iededzināts kokā tas pats ģindenis.

—  Vēlaties izmēģināt? Darbojas ne sliktāk par katodlampu aparātu. — Viņš veikli pievienoja vadu un klausāmās austiņas, pieslēdza radiouztvērēju rozetei, kas bija ierīkota zem galda. — Maksā trīs markas septiņ­desmit pieci feniņi bez austiņām, protams. — Viņš pa­sniedza klausāmās austiņas Hlinovam. — Var klausī­ties Berlīni, Hamburgu, Parīzi, ja tas jums sagādā pa­tikšanu. Es pieslēgšu jūs Ķelnes katedrālei, pašreiz tur dievkalpojums, jūs dzirdēsiet ērģeles, tas ir kolosāli … Pagrieziet kloķiti pa kreisi … Kas ir? Vai jau atkal traucē nolādētais Štufers? Nē?

—   Kas traucē? — vaicāja Volfs, noliekdamies pie aparāta.

—   Izputējušais rakstāmmašīnu fabrikants Stufers, dzērājs un ārprātīgais … Pirms diviem gadiem viņš uz­stādīja savā villā radiostaciju. Tad izputēja. Bet nupat stacija atkal sākusi raidīt…

Hlinovs, divaini spīdošām acīm, nolika austiņas:

—  Volf, maksājiet un ejam!

Kad pēc dažām minūtēm, tikuši vajā no pļāpīgā saim­nieka, viņi izgāja uz restorāna lieveņa, Hlinovs no visa spēka saspieda Volfa roku:

—   Es dzirdēju, es pazinu Garina balsi…

64

Sai pašā rītā, stundu agrāk, Stufera villā, kas atro­das kalnu rietumu nogāzē, pustumšā ēdamistabā pie galda sēdēja Štufers un sarunājās ar kādu neredzamu personu. Pareizāk, varēja dzirdēt tikai teikumus un lamu drumslas. Uz pelniem nobārstīta galda mētājās tukšas pudeles, cigāru gali, Štufera apkaklīte un kravate. Viņš bija tikai veļā, kasīja šļaganās krūtis, blenza uz elek­trisko spuldzi, kas viena pati dega milzigā metala lustrā, un, pūlēdamies aizturēt atraugas, visnekaunigākajiem vārdiem pusbalsī lamāja cilvēku tēlus, kas uzpeldēja viņa skurbajā atmiņā.

Svinigi un dobji galda pulkstenis nosita septiņi. Gandrīz tai pašā mirklī dzirdēja piebraucam automobili. Ēdamistabā ienāca Garins. rīta vēja appūsts, draisks, zobi atņirgti smaidā, ādas naģene uz pakauša:

— Atkal cauru nakti žūpojāt?

Stufers pašķielēja asiņu pieplūdušām acīm. Garins viņam patika. Viņš bagātīgi maksāja par visu. Bez kau­lēšanās noīrēja uz vasaras mēnešiem villu kopā ar vīna pagrabu, atvēlēdams Stuferam pašam tikt galā ar veciem Reinas vīniem, franču šampanieti un liķieriem. Ar ko viņš nodarbojās, nelabais viņu zina, acīm redzot ar spe­kulāciju, bet viņš gānīt gānīja amerikāņus, kas pirms diviem gadiem bija izputinājuši Stuferu, viņš nicināja valdību un cilvēkus vispār sauca par neliešiem — tas arī bija labi.

—   It kā jūs visu nakti būtu lūdzis dievu, — nosvepstēja Stufers.

Garins īsi iesmējās. Paplikšķināja pa Stufera tuklo muguru.

—   Katrs no mums izklaidējas savā vīzē. Starp citu, vai pa manas prombūtnes laiku te nav bijuši divi vīri vai neviens nav jautājis pēc manis?

—   Nē…

—  Jauki. Dodiet šķūņa atslēgu …