Inženiera Garina hiperboloīds

—   Labi … Lai arī līdz divdesmit astotajam. Pēc tam mēs neizbēgami iekodīsimies viens otram rīklē… Ja virsroku ņems Rollings — Padomju Krievijai tas būs divtik bīstami: mans aparāts atradīsies viņa rokās, un tad cīnīties ar viņu jums būs ārkārtīgi grūti … Tātad, biedri Šeļga, pavadīdami nedēļu kaimiņos ar zirnekļiem, jūs ārkārtīgi, neizmērojami palielināsiet manas uzvaras iespēju.

Šeļga aizvēra acis. Garins sēdēja viņam pie kājām un smēķēja īsiem vilcieniem. Šeļga ierunājās:

—   Kāda joda pēc jums vajadzīga mana piekrišana? Jūs arī bez piekrišanas noturēsiet mani šeit, cik uziet. Sakiet atklāti, kas jums vajadzīgs …

—   Jau sen tā būtu … Bet jūs — komunista vārds … Nudien, pirmīt jūs mani sāpīgi aizskārāt, sirds apskrē­jās … Tagad jūs, šķiet, sākat apjēgt. Mēs ar jums esam ienaidnieki, tas tiesa … Bet mums ir jāstrādā kopā … No jūsu redzes viedokļa, es esmu izdzimtenis, vislielākais individuālists … Es, Pjotrs Petrovičs Garins, pateicoties spēkiem, kas mani radījuši, ar manām smadzenēm — ne­smaidiet, Šeļga, — ar ģeniālām smadzenēm, jā, jā, ar neizkvēlotām kaislībām, no kurām man pašam kļūst smagi un baigi, ar manu alkatību un bezprincipialitāti, es nostādu sevi pretī, burtiski — nostādu sevi pretī visai cilvēcei.

—   Eh tu! — noteica Šeļga. — Ir gan maita …

—   Gluži pareizi: «Eh tu maita», jūs mani sapratāt. Es esmu baudkārs, visus savas dzīves mirkļus es cenšos veltīt izbaudai. Es neprātīgi steidzos ātrāk tikt galā ar Rollingu, jo zaudēju šos dārgos mirkļus. Jūs — tur, Krievijā, karojoša, materializēta ideja. Man nav nekādas idejas, apzināti, reliģiozi ienīstu katru ideju. Es no­spraudu sev mērķi: radīt tādus apstākļus (sīkumos neie­laidīšos, negribu jūs nogurdināt), sagādāt tādas

pārmērības, ka Semiramidas dārzi un visa cita austrumu greznība liktos bērnišķīga niekošanās salīdzinājumā ar manu paradīzi. Man kalpos visa zinātne, visa industrija, visa māksla. Šeļga, jūs saprotat, ka es jūsu dzimtenei esmu attāls un visai fantastisks drauds. Rollings turpretī ir konkrēts, tuvs un briesmīgs drauds. Tāpēc lidz zinā­mam punktam mums jāiet kopā, līdz tam laikam, kamēr Rollings nebūs samits. Vairāk es neprasu.

—   Kādā veidā būtu jāizpaužas manai palīdzībai? — Šeļga novilka caur zobiem.

—  Jums jādodas nelielā izbraukumā pa jūru.

—  Citiem vārdiem, jūs gribat paildzināt manu gūst­niecību?

—  Jā.

—   Ko jus dosiet par to, lai es nepasauktu palīga pirmo policistu, kad jūs vedīsiet mani uz jūru?

—  Jebkuru summu.

—  Man nevajag nekādas summas.

—   Smalki, — noteica Garins un patrinās uz matrača. — Bet mana aparāta modelis jūs apmierinātu? (Šeļga iešņācās.) Neticat? Piekrāpšu, neatdošu? Nu padomā­jiet — piekrāpšu vai ne? (Šeļga paraustīja plecu.) Re nu … Aparāta ideja ir vienkārša līdz nejēdzībai … Ne­kādiem spēkiem es nevarēšu ilgi saglabāt tās noslēpumu. Tāds ir ģeniālu izgudrojumu liktenis. Pēc divdesmit astotā visās avīzēs būs aprakstīta infrasarkano staru darbība, un vācieši, noteikti vācieši, tieši pēc pusgada uz­būvēs gluži tādu pašu aparātu. Es ne ar ko neriskēju. Ņemiet modeli, vediet to uz Padomju Krieviju. Jā, starp citu, pie manis atrodas jūsu pases un papīri … Lūdzu, man tie vairs nav vajadzīgi… Piedodiet, ka es tajos parakājos. Esmu briesmīgi ziņkārīgs … Kas tas par te­tovēto zēnu šai fotogrāfijā?

—   Kāds bezpajumtnieks, — tūdaļ atbildēja Šeļga, caur galvas sāpēm atskārzdams, ka Garins tuvojas pa­šam galvenajam, kādēļ nokāpis pagrabā.

—   Uzņēmuma otrajā pusē atzimēts pagājušā mēneša divpadsmitais datums, tātad jūs fotografējāt zēnu īsi pirms aizbraukšanas?… Un fotogrāfiju paņēmāt līdz, lai parādītu .man? Vai Ļeņingradā to nevienam neesat rādījis?

-— Nē, — Šeļga novilka caur zobiem.

—   Kur likāt zēnu? Tā, tā, nemaz nepamanīju — tepat vārds uzrakstīts — Ivans Gusevs. Airēšanas klubā, šķiet, esat fotografējuši, uz terases? Pazīstu, redzētas vietas … Ko tad zēns jums pastāstīja? Vai Mancevs dzīvs?

—   Dzīvs.

—   Vai viņš atrada to, ko viņi tur meklēja?

—   Liekas, atrada.

—   Re nu, es vienmēr ticēju Mancevam.

Garins bija izvēlējies pareizu taktiku. Šeļgam bija tā iekārtotas smadzenes, ka viņš nekādi nespēja melot — aiz riebuma un vēl tāpēc, ka melošanu ari cīņā uzskatīja par lētu spēli. Pēc brīža Garins jau zināja, kā Ivans nokļuvis Airēšanas klubā un ko stāstījis par Manceva darbiem.

—   Tātad, — Garins piecēlās, jautri saberzēja rokas, — ja naktī uz divdesmit devīto mēs brauksim automobilī, aparāta modelis būs mums līdz, jūs norādīsiet jebkuru vietu, kur mēs aparātiņu uz laiku paslēpsim … Nu, vai jūs apmierina šāda garantija? Piekrītat?

—   Piekritu.

—   Vai necentīsieties mani nonāvēt?

—   Tuvākajā laikā — ne.

—   Es pavēlēšu novietot jūs augšā, šeit pārāk mitrs, — veseļojieties, dzeriet, ēdiet pēc sirds patikas.

Garins piemiedza ar aci un izgāja.

59

—   Jūsu vārds, uzvārds?

—   Kuļņevas pulka rotmistrs Aleksandrs Ivanovičs Volšins, — attrauca virsnieks ar platajiem vaigu kauliem, izstiepies Garina priekšā.

—   Jūsu ienākumu avots?