Inženiera Garina hiperboloīds

Hlinovs strauji piecēlās. Spieķis, uz kura viņš at­spiedās, saliecās. Viņš atkal apsēdās.

—   Presē bija iespraucies rakstiņš par nepieciešamību attālināt strādnieku pilsētiņas no šīm nolādētajām rūp­nīcām. Anilīna kompānijā nodarbināti vairāk nekā piec­desmit tūkstoši cilvēku … Avizei, kas bija ievietojusi rakstiņu, tika uzlikts naudas sods … Rollinga pirksts …

—  Volf. mēs nedrīkstam zaudēt nevienu dienu.

—   Es pasūtīju biļetes uz vilcienu, kas atiet pulk­sten vienpadsmitos, šodien.

—  Mēs brauksim uz N?

—   Domāju, ka tikai tur atrodamas Garina pēdas.

—  Tagad paskatieties, ko man izdevās dabūt. — Hli­novs izvilka no kabatas laikrakstu izgriezumus. — Pirms trim dienām es biju pie Šeļgas … Viņš izstāstīja man savus apsvērumus: Rollingam un Garinam vajag savā starpā sazināties …

—   Protams. Katru dienu.

—   Pa pastu? Telegrāfiski? Kā jūs domājat, Volf?

—   Nekādā gadījumā. Nekādu rakstisku pēdu.

—  Tad — pa radio?

—   Brēkt pār visu Eiropu … Nē …

—  Ar trešās personas starpniecību?

—   Nē… Zinu, — noteica Volfs, — jūsu Šeļga ir brašs zēns. Dodiet šurp izgriezumus . . .

Viņš izlika tos uz ceļgaliem un uzmanīgi sāka lasīt ar sarkanu pasvītroto:

«Visu uzmanību pievērsiet anilīnam.» «Sāku.» «Vieta atrasta.»

—   «Vieta atrasta,» — čukstēja Volfs, — to ziņo avīze no E, pilsētiņa N tuvumā . . . «Nervozēju, norādiet dienu.» — «Noskaitiet trīsdesmit piecas no līguma pa­rakstīšanas dienas …» Tie var būt vienīgi viņi. Līguma parakstīšanas nakts Fonteneblo mežā — pagājušā mē­neša divdesmit trešais datums. Pielieciet klāt trīsdesmit pieci — būs divdesmit astoņi, anilīna akciju pārdošanas termiņš …

—  Tālāk, tālāk, Volf… «Kādus soļus jūs esat spē­ris?» — tas ziņot^nd'K, ja^tājGaf!ns. Nākamajā dienā Parīzes avīzē^— Rollinga atbilde: «Jahta sagatavota. Pienāks trešajā dienā. Tiks paziņots pa radio.» Bet šeit — pirms četrām dienām -jautā RoTftngs: «Vai nebūs redzama gaisma?» Garins^, atbild: «Visapkārt neapdzīvots. Attā­lums pieci kilometri.»

—   Citiem vārdiem, aparāts uzstādīts kalnos: raidīt staru piecus kilometrus tālu var vienīgi no augstas vie­tas. Klausieties, Hlinov, mums atlicis briesmīgi maz laika. Ja paņem piecus kilometrus par rādiusu — centrā rūpnīcas, mums vajag pārmeklēt apvidu vismaz pa trīs­desmit piecus kilometrus garu aploci. Vai ir vēl kādi no­rādījumi?

—   Nē. Es nupat kā taisījos zvanīt Šeļgām. Pie viņa jābūt izgriezumiem no vakardienas un šāsdienas avīzēm.

Volfs piecēlās. Varēja redzēt, ka zem apģērba viņam pietūka muskuļi. Hlinovs ierosināja piezvanīt no tuvākās kafejnīcas kreisajā krastā. Volfs trauksmaini metās pār tiltu; kāds večuks ar cāļa kaklu, nosmulētos svārķeļos, kas varbūt bija piesūkušies ar vientulīgām asarām par tiem, kurus laupījis karš, pakratīja galvu un ilgi no pu­tekļainās platmales apakšas noskatījās nopakaļ skrejo­šajiem ārzemniekiem:

—   O-o! Ārzemnieki … Kad nauda kabatā, tad nu grūstās un trencas, it kā viņi būtu savās mājās … O-o … mežoņi! …

Kafejnīcā, pie cinkota piestākļa, Volfs dzēra sodas ūdeni. Caur telefona kabīnes stiklu bija redzama Hlinova mugura, lūk, viņam pacēlās pleci, viņš saguma ar visu augumu pār klausuli, izslējās, iznāca laukā no ka­bīnes; viņa seja bija mierīga, bet balta kā maska.

—  Slimnīcā atbildēja, ka šonakt Šeļga esot pazudis. Darīts viss, lai viņu sameklētu… Domāju, ka viņš ir nogalināts.

56

Sprakšķēja žagari divus gadsimtus kvēpinātā pavardā ar āķiem, kur uzkārt desas un šķiņķus, ar diviem akmens svētajiem malās, uz viena bija uzmesta Garina gaišā platmale, uz otra — taukaina virsnieku cepure. Pie galda, ko apgaismoja tikai pavarda uguns, sēdēja četri vīrieši. Viņiem priekšā — pīteņa pudele un pilnas vīna glāzes.

Divi bija ģērbušies pilsētnieciski, — viens, ar platiem vaigu kauliem, drukns, ar īsi apcirptu matu eziti, otra­jam — garena, ļauna seja. Trešais, fermas saimnieks, kura virtuvē patlaban notika apspriede, — ģenerālis Subotins, sēdēja vienīgi netīrā linu kreklā ar uzrotītām piedurknēm. Gludi noskūtā āda uz viņa galvas kustējās, resnā seja ar izbužinātām ūsām pielija ar tumšu sārtumu no vīna.

Ceturtais, Garins, tūristu uzvalkā, nevērīgi vilkdams pirkstu pa glāzes malu, runāja:

—  Tas viss ir ļoti labi … Bet es pastāvu, lai manam gūsteknim, kaut arī viņš ir_ boļševiks, netiktu nodarīts ne vismazākais ļaunums. Ēdiens — trīs reizes dienā, vīns, saknes, augļi… Pēc nedēļas es viņu paņemšu no jums .. . Cik tālu Beļģijas robeža? …

—  Trīs ceturtdaļstundas brauciena automobilī, — naski paliecies uz priekšu, atbildēja cilvēks ar gareno seju.

—  Visam jānotiek pilnīgā slepenībā … Es saprotu, ģenerāļa kungs un virsnieku kungi (Garins pasmīnēja), ka jūs, būdami muižnieki un bezgala uzticīgi nomocītā imperatora piemiņai, rīkojaties tagad, vadoties vienīgi no augstākiem, tīri idejiskiem apsvērumiem … Citādi es ne­maz nebūtu griezies pie jums pēc palīdzības …

—  Mēs šeit visi esam labāko aprindu cilvēki — ko tur runāt? — nogārdzās ģenerālis, savilkdams krokās ādu uz galvvidus.