Inženiera Garina hiperboloīds

No šejienes bija pārskatāms viss slimnīcas dārzs, ap­jozts ar aklu mūri. Astoņpadsmitajā gadsimtā šī vieta piederēja klosterim, ko iznicināja revolūcija. Mūki ne­cieš ziņkāras acis. Mūris bija augsts, tā kore viscaur nosēta ar stikla lauskām.

Pārrāpties pār mūri varēja, vienīgi pieslienot pretējā pusē kāpnes. Ieliņas, kas piesniecās slimnīcai, bija klu­sas un vientulīgas, tomēr laternas tur dega tik spilgti un klusumā aiz mūra tik bieži klaudzēja policistu soļi, ka Jautājums par kāpnēm atkrita.

Protams, ja nebūtu stikla lausku uz mūra, veikls cil­vēks pārmestos arī bez kāpnēm. Katru rītu Šeļga, aizrā­vies aiz štoras, apskatīja visu mūri lidz pēdējam akmen­tiņam. Briesmas draudēja vienīgi no šīs puses. Garina sūtītais cilvēks diez vai riskētu iznākt no slimnīcas iekš­telpām. Taču par to, ka slepkava tik un tā ieradīsies, Šeļga nešaubījās.

Viņš gaidīja tagad ārsta apskati, lai izrakstītos. Tas bija zināms. Ārsts iebrauca parasti piecas reizes nedēļā. Taču šoreiz izrādījās, ka ārsts ir saslimis. Šeļgām pazi­ņoja, ka bez vecākā ārsta slēdziena viņš netiks izrakstīts. Protestēt viņš pat nemēģināja. Viņš nosūtīja ziņu uz padomju vēstniecību, lai no turienes viņam piegādātu ēdienu. Slimnīcas zupu viņš izgāza izlietnē, maizi pa­meta strazdiem.

Šeļga zināja, ka Rollingam jātiek vaļā no vienīgā liecinieka. Šeļga tagad gandrīz nemaz negulēja — tik liels bija uzbudinājums. Māsa karmelite pienesa viņam avīzes, visu dienu viņš strādāja ar šķērēm un pētīja izgriezu­mus. Hlinovam viņš aizliedza nākt uz slimnīcu. (Volfs bija Vācijā, pie Reinas, kur ievāca ziņas par Rollinga ciņu ar Vācijas anilīna kompāniju.)

No rita, kā parasti pienācis pie loga, Šeļga pārlaida skatienu dārzam un tūdaļ ierāvās aiz portjeras. Viņam kļuva pat jautri. Beidzot! Dārzā, ziemeļu pusē, pa pusei liepas lapotnē, pie mūra bija pieslietas dārznieka kāpnes, to augšgals rēgojās pusaršīnu virs stikla lauskām.

Šeļga noteica:

— Veikli, velni tādi!

Atlika vienīgi gaidīt. Viss jau bija apsvērts. Šeļgas labā roka, lai gan vairs nebija sabindēta, jutās vēl vārga. Kreiso — skaliņos un ģipsī, māsa bija cieši piesējusi pie krūtīm. Roka ar ģipsi svēra ne mazāk par piecpadsmit mārciņām. Tas bija vienīgais ierocis, ar kuru viņš varēja aizstāvēties.

Ceturtajā vakarā māsa atkal piemirsa aizvērt slēģus. Šeļga šoreiz neprotestēja un jau no pulksten deviņiem izlikās aizmidzis. Viņš dzirdēja, ka abos stāvos aizcir­tās slēģi. Viņa logs atkal palika līdz galam vaļā. Kad nodzisa gaisma, viņš izlēca no gultas un ar vārgo labo roku un zobiem sāka raisīt vaļā apsēju, kas saturēja kreiso roku.

Šeļga apstājās, aizturējis elpu, ieklausījās. Beidzot roka svabadi nokarājās. Viņš varēja saliekt to līdz pusei Ielūkojās dārzā, ko apgaismoja ielas laterna, — kāpnes stāvēja vecajā vietā aiz liepas. Viņš satina segu, pabāza to zem palaga, pustumsā likās, ka gultā guļ cilvēks.

Aiz loga bija kluss, vienīgi lāses pakšķēja. Violeta blāzma plaiksnījās mākoņos virs Parīzes. Lidz šejienei bulvāru trokšņi nenonāca. Nekustīgi melnoja platana pazares.

Kaut kur ierūcās automobilis. Šeļga saspringa, šķita, viņš dzird, kā sitas sirds putnam, kas snauž uz platana zariņa. Pagāja droši vien ilgs laiks. Dārzā sākās čīk­stoņa un šņirkstoņa, it kā vilktu ar dēli gar kaļķa mūri.

Šeļga atkāpās pie sienas aiz portjeras. Nolaida ģipša roku. «Kas? Nudien, kas?» viņš nodomāja. «Vai tiešām pats Rollings?»

lešalcās lapas — strazds satrūkās. Šeļga raudzījās uz loga priekšā blāvi apgaismoto parketu, kur vajadzēja parādīties cilvēka ēnai.

«Saut jau nešaus.» viņš nodomāja, «jāgaida kāds fosganam līdzīgs draņķis…» Uz parketa sāka augt ēna — galva ar dziļi uzvilktu platmali. Šeļga atvēzēja roku, lai sitiens būtu spēcīgāks. Ēna izauga līdz pleciem, pacēla izplestus pirkstus …

—  Šeļga, biedri Šeļga, — ēna krieviski čukstēja, — tas esmu es, nebaidieties …

Šeļga bija gaidījis visu, tikai ne šos vārdus, ne šo balsi. Neviļus viņš iekliedzās. Atklāja sevi, un cilvēks ar vienu lēcienu pārmetās pāri palodzei. Izstiepa aizsar­gājoties abas rokas. Tas bija Garins.

—  Jūs gaidījāt uzbrukumu, tā jau es domāju, — viņš steidzīgi ierunājās, — šonakt nolemts jūs nogalināt. Man tas nav izdevīgi. Es lieku uz kārts velns zina ko, man jāizglābj jūs. Ejam, man ir automobilis.

Šeļga atrāvās no sienas.

Garins jautri atņirdza zobus, ieraudzījis aizvien vēl atvēzēto ģipša roku.

—   Klausieties, Šeļga, nudien, es neesmu vainīgs.

Vai atceraties mūsu norunu Ļeņingradā? Es spēlēju go­dīgi. Par nepatikšanām Fonteneblo mežā jums jāpateicas vienīgi šim nelietim Rollingam. Varat man ticēt — ejam, dārga katra sekunde …

Šeļga beidzot izdabūja:

—   Labi, jūs mani aizvedīsiet, bet pēc tam?

—   Es jūs noslēpšu … Uz neilgu laiku, nebaidieties. Iekams nebūšu saņēmis no Rollinga pusi … Vai avīzes lasāt? Rollingam cūkas laime, bet viņš nevar godīgi spēlēt. Cik jums vajag, Šeļga, nosauciet jebkuru skaitli. Desmit, divdesmit, piecdesmit miljonus? Es izsniegšu kvīti…

Garins runāja paklusu, steidzīgi, kā murgos, viga sejā drebēja katrs muskulītis.