Inženiera Garina hiperboloīds

—   Noteikumi, atkārtoju, ir šādi: par pilnu gūstekņa pansiju es jums maksāju tūkstoš franku dienā. Pie­krītat?

Ģenerālis pagrieza asinīm pieplūdušās acis uz biedru pusi. Druknais parādīja baltus zobus, garsejainais no­dūra acis.

—  Ak, pareizi, — Garins noteica, — piedošanu, kungi, rokas naudiņa …

Viņš izvilka no revolvera kabatas žūksni tūkstošfranku biļešu un nometa to uz galda vīna paltī.

—   Lūdzu …

Ģenerālis nokrekšķējās, pievilka žūksni pie sevis, ap­skatīja, noslaucīja gar vēderu un sāka skaitīt, sēkdams caur spalvainām nāsīm. Viņa biedri pamazām virzījās tuvāk, acis tiem spīdēja.

Garins pieceldamies pavēlēja:

—   Ievediet gūstekni!

57

Acis Šeļgam bija aizsietas ar lakatu. Uz pleciem uz­mests ādas mētelis. Viņš sajuta siltumu, kas plūda no pavarda, viņam sāka trīcēt kājas. Garins pastūma ķebli. Šeļga tūdaļ apsēdās, nomezdams uz ceļgaliem ģipša roku.

Ģenerālis un abi virsnieki tā blenza uz viņu, ka, šķiet, pietiktu pakustināt pirkstu, piemiegt ar aci — un no cil­vēka pat kauli nepaliktu pāri. Bet Garins nedeva zīmi. Paplikšķinājis Šeļgām pa ceļgalu, viņš jautri ierunājās:

— Seit jums nekā netrūks. Jūs atrodaties pie cienī­jamiem ļaudīm, viņiem labi samaksāts. Pēc kādām die­nām es jūs atbrīvošu. Biedri Šeļga, dodiet goda vārdu, ka jūs nemēģināsiet bēgt, plosīties, pievērst policijas uz­manību.

Seļga noraidoši papurinaja nodurto galvu. Garins no­liecās pie viņa:

—  Citādi būs grūti apsolīt, ka jums tiks sagādātas visas ērtības … Nu, dosiet?

Seļga ierunājās gausā, klusinātā balsī:

—   Dodu komunista vārdu… (Āda uz ģenerāla skū­tās galvas tūdaļ savilkās pie uzacīm, virsnieki aši saska­tījās, ļauni nosmīnēja.) Dodu komunista vārdu — no­galināt jūs, Garin, pie pirmās izdevības… Dodu vārdu atņemt jums aparātu un aizvest to uz Maskavu … Dodu vārdu, ka divdesmit astotajā …

Garins neļāva viņam izrunāt līdz galam. Satvēra pie rīkles …

—   Klusē … Idiots! .. . Ārprātīgais! …

Pagriezās un — pavēloši:

—  Virsnieku kungi, bridinu jūs, šis cilvēks ir ļoti bīstams, viņu vajā uzmāciga ideja …

—  Es jau saku, — vislabak turēt viņu vīna pa­grabā, — norēcās ģenerālis. — Aizvest gūstekni. ..

Garins pamāja ar bārdiņu. Virsnieki satvēra Šeļgu, izgrūda pa sāndurvim un aizvilka uz pagrabu. Garins sāka vilkt rokās automobilistu cimdus.

—   Naktī uz divdesmit devīto es būšu šeit. Trīsdes­mitajā jūsu augstība varēs pārtraukt eksperimentus truškopībā, nopirkt pirmās klases kajīti transatlantijas tvai­koni un dzīvot, cepuri kuldams, kaut vai Piektajā avēnijā Ņujorkā.

—  Sim kuces bērnam būtu vajadzīgi kādi doku­menti, — ieminējās ģenerālis.

—   Lūdzu, jebkuru pasi pēc izvēles.

Garins izvilka no kabatas ar aukliņu pārsietu vīstokli. Tie bija Fonteneblo mežā Šeļgām nolaupītie dokumenti. Aiz nevaļas viņš vēl nebija tajos ielūkojies.

—  Tās acim redzot ir man sagatavotās pases. Tāl­redzīgi … Saņemiet, jūsu augstība …

Garins nometa uz galda pases grāmatiņu un, turpi­nādams rakņaties kabatas portfelī, par kaut ko ieintere­sējās, piegāja tuvāk lampai. Uzacis viņam saraucās.

—  Va velns! — Un viņš metās uz sāndurvim, pa ku­rām nupat tika izvilkts Šeļga.

Šeļga gulēja uz akmens grīdas nolikta matrača. Pet­rolejas kvēpeklis apgaismoja spraišļoto pagrabu, tukšās mucas, zirnekļtīklu biezokņus. Garins kādu brīdi meklēja ar acīm Šeļgu. Stāvēdams viņa priekšā, kodīja lūpas.

—  Es biju nesavaldīgs, nedusmojieties, Šeļga. Do­māju, ka mēs tomēr atradīsim kopīgu valodu. Vienosi­mies. Vai gribat?

—   Pamēģiniet.

Garins runāja pieglaimīgi, gluži citādi nekā pirms desmit minūtēm. Šeļga kļuva uzmanīgs. Tomēr šai naktī pārdzīvotais satraukums, vēl aizvien visā ķermenī dūco­šās iemidzinošās gāzes paliekas un sāpes rokā mazināja viņa uzmanību. Garins apsēdās uz matrača. Uzsmēķēja. Viņa seja šķita domīga, un viņš pats — labvēlīgs, ap­garots …

«Kas blēdim aiz ādas? Kas aiz ādas?» domāja Šeļga, viebdamies galvas sāpēs.

Garins apņēma ceļgalu, uzsmēķēja papirosu, pacēla acis pret spraišļotajiem griestiem.

—   Redziet, Šeļga, vispirms jums jāielāgo, ka es nekad nemeloju… Varbūt aiz nicinājuma pret cilvēkiem — bet tas nav svarīgi. Tātad: Rollings ar saviem miljardiem man vajadzīgs līdz zināmam laikam, un tikai… Tāpat kā es esmu vajadzīgs Rollingam … To viņš, liekas, jau ir sapratis, neraugoties uz stulbumu … Rollings atbrau­cis šurp, lai kolonizētu Eiropu. Ja viņš to neizdarīs, viņš pārsprāgs savā Amerikā ar visiem miljardiem. Rollings ir dzīvnieks, viss viņa uzdevums — trenkties uz priekšu, badīt, midīt. Fantāzijas viņam nav ne par grasi. Vienī­gais mūris, pret kuru viņš var sadragāt pauri, — tā ir Padomju Krievija. Viņš to saprot, un viss viņa trakais niknums vērsts pret jūsu dārgo tēvzemi … Pats sevi par krievu neuzskatu (viņš steidzīgi piemetināja), esmu kosmopolīts[18] …

—   Kā tad citādi, — ar nicīgu smaidu noteica Šeļga.

, — Mūsu savstarpējās attiecības ir šādas: līdz zinā­mam laikam mēs strādājam kopā …

—   Līdz divdesmit astotajam …

Garins aši, ar spīdošām acīm, ar humoru palūkojās uz Šeļgu.

—  Jūs to aprēķinājāt? Pēc avīzēm?

—   Varbūt…