Inženiera Garina hiperboloīds

—   Darbs truškopībā pie ģenerāļa Subotina, divdesmit su dienā, ēdiens viņa. Strādāju par šoferi, nopelnīju tīri pieklājīgi, pulka biedri pierunāja doties par delegātu uz monarhistu kongresu. Jau pirmajā sēdē ātrās dusmās iezvēlu pa purnu pulkvedim Serstobitovam. Zaudēju piln­varas, un darbu uzteica.

—   Piedāvāju bīstamu darbu. Liels honorārs. Pie­krītat?

—  Tieši ta.

—   Jums jādodas uz Parīzi. Saņemsiet rekomendāciju. Tiksiet ieskaitīts dienestā. Ar dokumentiem un mandātu izbrauksiet uz Ļeņingradu… Tur pēc šīs fotogrāfijās sameklēsiet kādu zēnu… "

60

Pagāja piecas dienas. Nekas netraucēja mieru mazajā Piereinas pilsētiņā K, kas gulēja zaļā un miklā ielejā netālu no slavenajām Anilīna kompānijas rūpnīcām.

Likumotajās ielās ar šaurām ietvēm no rīta jautri klaudzināja skolēnu koka pazoles, dunēja smagie strād­nieku soļi, sievietes vizināja bērnu ratiņus liepu ēnā pie upes… No frizētavas iznāca frizieris buraudekla vestē un novietoja uz ietves kāpnītes. Māceklis uzlīda uz tām tīrīt jau tāpat mirdzošo izkārtni — vara šķīvi un baltu zirgasti. Kafejnīcā spodrināja spoguļstiklus. Uz milzī­giem riteņiem dārdināja rati ar tukšām alus mucām.

Tā bija vecā, rūpigi izslaucītā, spodrā pilsētiņa, klusa dienas stundās, kad saule silda kūkumaino plātņu bruģi, nesteidzīga balsu atdzīvināta saulrietā, kad no rūpnī­cām atgriežas strādnieki un strādnieces, iedegas ugunis kafejnīcās un vecais laternu uzraugs īsā apmetnī, dievs vien zina cik vecā, iet, šļūkdams ar koka pazolēm, iedegt laternas.

Pa tirgus vārtiem nāca laukā strādnieku un birģeru sievas ar groziem. Agrāk grozi bija piekrauti ar putniem, dārzeņiem un augļiem, kārdinošiem kā Sneidersa[19] klu­sajā dabā. Tagad — daži kartupeļi, saišķitis sīpolu, kālis un nedaudz pelēkas maizes.

Savādi. Četros gadsimtos velns viņu zina cik bagāta kļuvusi Vācija. Kādu slavu piedzīvojuši viņas dēli. Kā­dās cerībās izstarojušas vācu zilās acis. Cik daudz alus notecējis pa atgāztajām rūsainajām bārdām. Cik bil­jonu kilovatu cilvēkenerģijas atbrīvojies …

Un tas viss veltigi. Virtuvītēs — sīpolu saišķītis uz podiņu dēļa, un sievietēm — senkrātas skumjas izsalku­šajās acīs.

Volfs un Hlinovs, noputējušos apavos, uz rokas uz­mestiem svārkiem, ar slapjām pierēm, pārgāja pār kup­rainu tiltiņu un sāka soļot pa šoseju zem liepām uz K.

Saule grima aiz pazemiem kalniem, zeltainajā vakara gaismā vēl kūpēja Anilīna kompānijas dūmeņi. Korpusi, dūmeņi, dzelzceļa stigas, noliktavu kārniņu jumti pa kalnu nogāzi pienāca pie pašas pilsētas.

—   Noteikti tur, — teica Volfs un norādīja ar roku uz rieta sārtotām klintīm. — Ja būtu jāizvēlas rūpnīcu ap­šaudei piemērotākais punkts, es izvēlētos vienīgi tur.

—   Labi, labi, bet atlikušas tikai trīs dienas, Volf…

—   Nekas, no dienvidiem nekādas briesmas nevar draudēt — pārāk tālu. Ziemeļu un austrumu sektori iz­vandīti līdz pēdējam akmenim. Trīs dienu mums pietiks.

Hlinovs pagriezās pret ziemeļos zilgmojošiem pakal­niem, starp tiem gulēja tumšas ēnas. Tai pusē Volfs un Hlinovs šais piecās dienās bija izlodājuši katru ieplaku, kur varētu būt patvērusies kāda celtne — vasarnīca vai baraka ar logiem pret rūpnicām.

Piecas dienas un naktis viņi nebija novilkuši drēbes, gulējuši tikai pa nakts melnumu, nokrizdami, kur paga­dās. Kājas bija pat mitējušās sāpēt. Pa akmeņainiem ce­ļiem, taciņām, taisni pār gravām un žogiem viņi izmala pa piepilsētas kalniem turpat simt kilometru. Taču ne­kur netika manīta pat vismazākā pazīme, kas liecinātu par Garina klātbūtni. Ceļā sastaptie zemnieki, fermeri, kalpotāji no vasarnicām, mežziņi, mežsargi tikai noplā­tīja rokas:

—  Visā apkārtnē nav neviena iebraucēja, šejieniešus mēs pazistam.

61

Atlika rietumu sektors, visgrūtākais. Pēc kartes tur aizlocījās kājceļš uz klinšainu plato, kur pacēlās slave­nās «Piekaltā ģindeņa» pilsdrupas, blakus tām, kā jau šādos gadījumos tas piedienas, atradas alus restorāns «Pie piekaltā ģindeņa».

Pilsdrupās tiešām tika radītas pazemes atliekas un aiz dzelzs restēm — milzīgs sarūsējušās ķēdēs iekalts ģindenis sēdus stāvoklī. Ģindeņa attēlus pārdeva visur — uz atklātnēm, uz papirnažiem un alus kausiem. Par div­desmit feniņiem varēja pat nofotografēties līdzās skele­tam un aizsūtit atklātni paziņām vai mīļotajai meitenei. Svētdienās pilsdrupās mudžēt mudžēja zaļumnieki, res­torāns rosīgi tirgojās. Ieradās ārzemnieki.