Inženiera Garina hiperboloīds

Taču pēc kara interese par slaveno ģindeni atslāba. Birģeri sanika un bija pārāk kūtri, lai svētku dienās rāptos stāvajā kalnā, viņi labprātāk ar sviestmaizēm un alus pudelēm apmetās ārpus vēsturiskajām atcerēm — upes krastā, zem liepām. Restorāna «Pie piekaltā ģin­deņa» saimnieks, lai ari kā centās, vairs nespēja uzturēt kartībā pilsdrupas. Gadījās, ka augām nedēļām, neviena netraucēts, viduslaiku ģindenis raudzījās ar tukšiem galvaskausa dobuļiem uz zaļo ieleju, kur kādreiz liktenī­gajā dienā pils īpašnieks viņu bija izsitis no sedliem, — raudzījās uz baznicām ar torņu smailēm un gaiļiem, uz kūpošām rūpnīcām, kur pasaules mērogā izgatavoja in­dīgās gāzes, tetrilu un citus velnišķīgus fabrikātus, kas laupīja iedzīvotājiem prieku par vēsturiskām atcerēm, atklātnēm ar ģindeņa attēlu un droši vien arī par pašu dzivi.

Tagad uz šīm vietām dzīrās doties Volfs un Hlinovs. Pilsētas laukumā viņi iegriezās ieturēties kafejnīcā un ilgi pētīja apkārtnes karti, izprašņāja viesmīli.

Izrādījās, ka ievērības cienīgs objekts ielejas rietumu daļā bez pilsdrupām un restorāna vēl ir pēdējos gados izputējušā rakstāmmašīnu fabrikanta villa. Tā atradās rietumu nogāzē un no pilsētas puses nebija redzama. Fabrikants dzīvoja villā viens pats, nekur neizbraukdams.

62

Mēness uzlēca īsi pirms ausmas. Tas, kas bija šķitis kā neskaidra akmeņu un klinšu blīva, nu asi iezīmējās mēness gaismā; saglabājušās velves meta samtainas ēnas, lejup, uz gravu, aizstiepās ar kropliem kociņiem un kazenāju vijumiem apaugušas cietokšņa mūra atlie­kas, atdzīvojās normāņu[20] uzceltais kvadrātveidīgais tor­nis, vecākā pils daļa vai, kā to sauca uz atklātnēm, «Spīdzināšanas tornis».

No austrumu puses tam pieslējās ķieģeļu velves, kād­reiz te acim redzot bija atradusies galerija, kas savienoja seno torni ar dzīvojamo pili. No visa tā pāri bija palikuši pamati, šķembas un izmētāti smilšakmens kolonu kapi­teli. Pie torņa pamata zem krusta velves, kas izveidoja iedobumu, sēdēja «Piekaltais ģindenis».

Volfs ilgi raudzījās tajā, uzgulies ar elkoņiem uz restēm, tad pagriezās pret Hlinovu un teica:

—  Tagad paverieties šurp.

Dziļi lejā, mēness gaismas apspīdēta, snauda vieglā dūmakā tinusies ieleja. Sidrabainas zvīņas mirguļoja uz upes tais vietās, kur ūdens iztecēja no koku lapotnes paēnas. Pilsētiņa šķita maza kā rotaļlieta. Neviena gaiša loga. Aiz tās pa kreisi dega simtiem Anilīna kompānijas uguņu. Augšup kāpa balti dūmu mutuļi, rožainas lies­mas uzplandīja virs dūmeņiem. Varēja saklausīt loko­motīvju svilpes, kaut kādu dārdoņu.

—  Man taisnība, — ierunājās Volfs, — vienīgi no šā plato var raidīt staru. Skatieties, tās tur ir izejvielu noliktavas, mazliet tālāk, aiz zemes vaļņa, — pusfabri­kātu noliktavas, pavisam atklātas, bet tais garajos kor­pusos ražo sērskābi pēc krievu metodes — no pirita. Rau, tai stūrī zem apaļajiem jumtiem — izgatavo anilinu un visais šīs velnišķīgās vielas, kas dažkārt uzsprāgst pēc pašu kaprīzes.

—   Labi, Volf, ja arī pieņemam, ka Garins uzstādīs aparātu ne ātrāk kā naktī uz divdesmit astoto, tomēr jābūt kādām pazimēm, kas liecinātu par priekšdarbiem.

—  Jāpārmeklē pilsdrupas. Es izlodāšu torni, jūs — mūrus un velves … Patiesībā piemērotāku vietu par to, kur sēž šis ģindenis, pat gudrodams neizgudrosi.

—   Pulksten astoņos satiksimies restorānā.

—   Labi.

Astoņos no rīta Volfs un Hlinovs dzēra pienu resto­rāna «Pie piekaltā ģindeņa» verandā. Nakts meklējumi nebija devuši sekmes. Sēdēja klusēdami, atbalstījuši gal­vas. Pa šīm dienām viņi bija tā iepazinuši viens otru, ka lasīja domas. Hlinovs, kas bija vieglāk ietekmējams un mazāk uzticējās pats sev, vairākkārt sāka pārbaudīt visu domu gaitu, kas bija atvedusi viņu un Vclfu no Pa­rīzes uz šīm šķietami gluži nevainīgajām vietām. Uz ko pamatojās viņu pārliecība? Uz divām trim avīzēs izlasī­tām rindām.

—  Vai tik mēs nebūsim piemuļķoti, Volf?

Volfs atbildēja:

—  Cilvēka prāts ir ierobežots. Taču lietas labā allaž prātīgāk paļauties uz to nekā šaubīties. Turklāt, ja arī mēs neko neatradīsim un Garina elles darbs izrādīsies mūsu izdomājums, tad arī paldies dievam. Mēs būsim izpildījuši savu pienākumu.

Viesmīlis atnesa ceptas olas un alus kausus. Iznāca saimnieks, tumši sārts resnvēderis.

—   Labrīt, kungi! — Duseļa mocīts, viņš svelpjoši elpoja un ar norūpējušos izskatu gaidīja, kad viesi rem­dēs izsalkumu. Pēc tam pastiepa roku pret ieleju, kas vēl tinās zilgā dūmakā un mirdzēja rasā: — Divdesmit ga­dus es vēroju … Viss iet uz galu, tā nu tas ir, mani dārgie kungi … Es redzēju mobilizāciju. Vei, pa to ceļu gāja karaspēks. Tās bija brašās vācu kolonas. (Saim­nieks kā atsperi pašāva virs galvas tuklo rādāmo pirk­stu ) Tie bija zigfrīdi1 — tie paši, par kuriem rakstīja Tacits2 , — spēcīgi, draudīgi, ķiverēs ar spārniņiem. Viesmīli, vēl divus kausus alus kungiem! Četrpadsmitajā gadā zigfrīdi devās iekarot pasauli. Viņiem trūka vienīgi vairogu, jūs atceraties seno vācu paražu — raidīt ka­reivīgus kliedzienus, pieliekot pie mutes vairogu, lai balss liktos briesmīgāka. Jā, es redzēju kavalēristus stingri