Inženiera Garina hiperboloīds

—   Neesiet muļķis, Šeļga. Vai jūs to aiz principiali­tātes, vai? … Es piedāvāju strādāt kopā pret Rollingu … Nu . . . Braucam …

Šeļga spītīgi papurināja galvu:

—   Negribu. Nebraukšu.

—   Tik un tā — jūs nogalinās.

—   Redzēsim.

—   Kopējas, sargus, administrāciju — visus Rollings uzpircis … Jūs nožņaugs. Es zinu … So nakti jums ne­pārdzīvot … Vai brīdinājāt savu vēstniecību? . . . Labi, labi. .. Vēstnieks pieprasīs paskaidrojumus. Franču val­dība labākā gadījumā atvainosies … Bet jums no tā ne­kļūs vieglāk. Rollingam jānovāc pie malas liecinieks . .. Viņš nepieļaus, lai jūs pārkāptu padomju vēstniecības slieksni …

—  Teicu — nebraukšu … Negribu …

Garins atvilka elpu. Atskatījās uz logu.

—   Labi. Tad es jūs aizvedīšu pret jūsu gribu. — Viņš soli atkāpās, iebāza roku mēteli.

—   Kā tas jāsaprot — pret manu gribu?

—   Sitā …

Garins izrāva roku no kabatas, izvilka masku ar īsu gāzu filtra cilindru, aši pielika to pie mutes, un Šeļga nepaguva iekliegties — sejā viņam iešļāca eļļaina šķid­ruma strūkla . .. Pavīdēja vienīgi Garina roka, kas spieda gumijas bumbieri… Šeļga aizrijās ar smaržīgu, saldenu reibumu

—   Vai ir kas jauns?

—  Jā. Esiet sveicināti, Volf.

—   Es taisnā ceļā no stacijas, izbadējies kā astoņ­padsmitajā gadā.

—  Jums jautrs izskats, Volf. Vai daudz uzzinājāt?

—   So to uzzināju..,. Vai runāsim šeit?

—   Labi, tikai ātri.

Volfs apsēdās līdzās Hlinovam uz granīta sola In­driķa IV1 pieminekļa pakājē, ar muguru pret Konsjeržeras2 melnajiem torņiem. Apakšā, tur, kur Sites sala beidzās ar smailu sēri, zarus ūdenī mērca sēru vītols. Kādreiz šeit uz sārtiem bija locījušies Tamplijeru [16] ordeņa bruņinieki. Tālumā, aiz desmitiem tiltu, kas atspoguļojās upē, grima saule putekļaini oranžā mirdzumā, krastma­lās uz smiltīm piekrautām metala liellaivām ar makšķe­rēm rokās sēdēja franči, krietnie buržuji, kurus izputi­nājusi inflācija, Rollings un pasaules karš. Kreisajā pusē, uz krastmalas granīta parapeta, tālu — līdz pat ārlietu ministrijai zem mūžīgās saules bukinisti garlaikojās pie grāmatām, kas šajā pilsētā nevienam vairs nebija vaja­dzīgas.

Šeit sava mūža pēdējās dienas dzīvoja vecā Parīze. Vēl klaiņoja starp grāmatām krastmalā, starp putnu bū­rīšiem, starp gaudenajiem makšķerniekiem padzīvojušas personas ar sklerozām acīm, ar ūsām, kas aizsedz muti, apmetņos, vecās salmu platmalēs … Kādreiz tā bija viņu pilsēta … Rau tur, velns parāvis, Konsjeržerā, auroja Dantons, gluži kā vērsis, kuru velk uz kautuvi. Rau tur, pa labi, aiz Luvras grafīta jumtiem, kur dūmakā plešas Tiljerī dārzi, — tur gāja karsti, kad pa Rivoli ielu spindza ģenerēja Galifē[17] kartečas. Ai, cik daudz zelta pie­derēja Francijai! Katrs akmens šeit, ja prastu runāt, pa­stāstītu par diženo pagātni. Bet nu, — te pats velns ne­tiek gudrs — par saimnieku šai pilsētā uzmeties aizjūras briesmonis Rollings, tagad krietnajam buržujam vairs neatliek nekas cits kā iemest makšķeres un sēdēt ar no­durtu galvu … E-he, hē! O-la-lā! …

Izsmēķējis pīpē stipro tabaku, Volfs teica:

—   Stāvoklis ir šāds. Vācijas anilīna kompānija ir vienīgā, kas neielaižas ar amerikāņiem nekādās darišanās. Kompānija saņēmusi divdesmit astoņus miljonus marku valsts subsīdijas. Patlaban visas Rollinga pūles virzītas uz to, lai izšūpotu vācu anilimi.

—  Vai viņš spēlē uz pazeminājumu? — iejautājās Hlinovs.

—  Šā mēneša divdesmit astotajā datumā pārdod ani­līna akcijas par kolosālām summām.

—  Tās ir ļoti svarīgas ziņas, Volf.

—  Jā, mēs esam tikuši uz pēdām. Rollings acīm redzot ir pārliecināts par vinnestu, lai gan akcijas nav kritušās ne par feniņu, bet šodien jau divdesmitais… Jūs saprotat, uz ko vienigi viņš var cerēt?

—  Tātad viņiem viss sagatavots?

—  Manuprāt, aparāts jau uzstādīts.

—   Kur atrodas Anilīna kompānijas rūpnīcas?

—  Pie Reinas, N tuvumā. Ja Rollings pieveiks ani­līnu, viņš būs visas Eiropas rūpniecības saimnieks.

—  Mēs nedrīkstam pieļaut katastrofu. Mūsu pienā­kums — izglābt Vācijas anilīnu. (Hlinovs paraustīja plecus, bet nebilda ne vārda.) Es saprotu: kam jānotiek — tas notiks. Mēs divi vien neapturēsim Amerikas spie­dienu. Bet, nelabais viņu zina, vēsture reizēm izmet ne­gaidītus trikus.

—   Revolūciju veidā?

—   Kaut vai tā.

Hlinovs palūkojās uz Volfu pat ar zināmu izbrīnu. Acis viņam bija apaļas, dzeltenas, ļaunas.

—  Volf, buržuji neies glābt Eiropu.

—  Zinu.

—  Tiešām?

—  Šai braucienā es gana nolūkojos… Buržuji — franči, vācieši, angli, itālieši — noziedzīgi, akli, ciniski izpārdod veco pasauli. Lūk, ar ko izbeidzas kultūra — ar ūtrupi . . . Zem āmura!

Volfs tumši piesarka:

—  Es griezos pie varas iestādēm, liku noskārst bries­mas, lūdzu palīdzēt sameklēt Garinu … Es teicu viņiem briesmīgus vārdus .. . Man smējās tieši sejā. Pie joda! … Es neesmu no tiem, kas atkāpjas.

—  Volf, ko jūs uzzinājāt pie Reinas?

—  Es uzzināju … Anilīna kompānija saņēmusi no Vācijas valdības lielus kara pasūtījumus. Ražošanas process Anilīna kompānijas rūpnīcās patlaban atrodas visbīstamākajā stadijā. Viņiem tur apstrādāšanā turpat pieci simti tonnu tetrila.