Inženiera Garina hiperboloīds

Glābties bija par vēlu. Zāļainais laukums starp pil­sētu un rūpnīcu, pārklāts ar garām dakstiņu jumtu rin­dām, pēkšņi pacēlās. Zeme uzrūga. Tas bija pirmais, ko ieraudzīja acis. Tai pašā mirklī no pazemes pa plaisām izlauzās alkanas liesmu mēles. Un tūdaļ no liesmām uz­šāvās žilbinošs, neredzēti spilgts uguns un kvēlojošas gāzes stabs. Padebeši it kā uzlidoja gaisā virs visa līdze­numa. Apkārtne piepildījās ar zaļgani sārtu gaismu. Tajā skaidri, gluži kā saules aptumsumā, izdalījās katrs za­riņš, katrs zāles cers, akmens un divas sastingušas, baltas cilvēku sejas.

Nogranda. Grāviens sekoja grāvienam. Gaisu trici­nāja atvērušās zemes rēkoņa. Sadrebēja kalni. Viesuļ­vētra sapurināja un nolieca pie zemes kokus. Gaisā lidoja akmeņi un apdeguši koku gabali. Dūmu mākoņi pārklāja līdzenumu.

Kļuva tumšs, un tumsā nogranda ātrs, vēl baismī­gāks sprādziens. Viss piedūmotais gaiss piestrāvoja ar drūmi rūsainu puveklainu gaismu.

Vējš, akmeņu šķembas, zari notrieca no kājām un aizrāva pa krauju lejā Hlinovu un Vollu.

71

—   Kapteini Jansen, es gribu izkāpt krastā.

—   Klausos.

—   Es gribu, lai jūs brauktu man līdz.

Jansens aiz labpatikas nosarka. Pēc minūtes lakota sešairu laiva viegli nokrita no «Arizonas» borta dzidrajā ūdenī. Trīs sārti, melnīgsnēji matroži nolaidās pa tauvu uz airētāju soliem. Pacēla airus, sastinga.

Jansens gaidīja pie kāpnēm. Zoja vilcinājās, aizvien vēl ar izklaidīgu skatienu raudzījās uz tveicē trīsmojošo Neapoles panorāmu ar augšup kāpjošām terasēm, uz sena cietokšņa terakota[21] mūriem un torņiem virs pilsē­tas, uz laiski dūmojošo Vezuva virsotni. Nepūta ne vēsma, un jūra laistījās kā spogulis.

Daudzas laivas gausi slīdēja pa līci. Kādā no tām, kājās stāvēdams, ar stūres airi īrās garš vecis, kas šķita kā izkāpis no Mikelandželo zīmējumiem. Sirmā bārda krita uz sadriskāta, aplāpīta, tumša mēteļa, sirmās matu pinkas kā kupls vainags apņēma galvu. Pār plecu — linaudekla soma.

Tas bija visā pasaulē pazīstamais Pepo, ubags.

Viņš izbrauca pats savā laivā lūgt dāvanas. Vakar Zoja bija nometusi viņam no borta solīdu papīrīti. Šo­dien viņš atkal stūrēja laivu uz «Arizonu». Pepo bija pē­dējais vecās Itālijas romantiķis, dievu un mūzu mīlulis. Tas viss aizgāja uz neatgriešanos. Neviens vairs neraudēja, laimīgām acīm vērdamies uz vecajiem akmeņiem. Karalaukos trūdēja tie mākslinieki, kas kādreiz bija mak­sājuši skanošu zelta gabalu, kad gleznoja Pepo starp Cecīlija Jukundusa mājas drupām Pompejā. Pasaule bija tapusi garlaicīga.

Lēni vilkdams airi, Pepo slīdēja pa «Arizonas» borta atspulga zalgmojošo ūdeni, pacēla majestātisko, kā me­daļā iekalto, krunkaino seju ar pinkainām uzacim un izstiepa roku. Viņš pieprasīja ziedojumu. Zoja, pārlieku­sies pār margām, pavaicāja viņam itāliski:

—   Pepo, uzmini, — pāris vai nepāris?

—   Pāris, sinjora.

Zoja iemeta viņam laivā žūksni jaunu asignāciju.

—   Pateicos, daiļā sinjora, — cēli teica Pepo.

Ilgāk vairs nebija ko kavēties. Zoja bija zīlējusi uz

Pepo: atbrauks laivā vecais ubags, atbildēs «pāris» — viss būs labi.

Tomēr viņu tirdīja nelāgas priekšnojautas: ja nu pēk­šņi hotelī «Splendid» ierīkots policijas slēpnis? Bet ausīs skanēja pavēloša balss: «…Ja jums dārga jūsu drauga dzivība .. .» Citas izejas nebija.

Zoja nokāpa laivā. Jansens apsēdās pie stūres, airi atvēzējās, un Santa Lūcijas krastmala skrēja pretim — mājas ar atklātām kāpnēm, ar ve]u un kankariem uz auklām, šauras ieliņas ar pakāpieniem kalna slīpumā, puspliki bērneji, sievietes pie durvīm, rūsganas kazas, austeru nojumes pie paša ūdens un zvejnieku tīkli, iz­klāti uz granīta.

—   «Splendid,» noteica Zoja, iesēzdamās kopā ar Jansenu karietē.

Viesnīcas portjē Zoja pajautāja, vai nav pienākusi korespondence uz Lamola kundzes vārda Viņai pasnie­dza radiotelegramu bez paraksta: <rGaidiet lidz sestdie­nas vakaram.» Zoja paraustīja plecus, pasūtīja istabas un aizbrauca ar Jansenu apskatīt pilsētu. Viņi staigāja no veikala uz veikalu, Zoja pirka visu, ko viņai piedā­vāja runīgie pārdevēji. Beidzot tas viss viņai apnika.

—   Brauksim uz Pompeju, — viņa ierosināja.

Automobilī aizdrāzās uz Vezuva pakāji un ilgi klīda

pa senās pilsētas ielām, kas bija atraktas no pelniem.

Zoja ar lietussarga smaili iztraucēja zaļās ķirzakas, kas snauda pirms divi tūkstošiem gadu pārnesto mītņu priekšā.

—  Garlaicīgi, brauksim atpakaļ, — viņa teica. — Ne­ciešu to, kas bijis, neciešu atmiņas .. .

Vakariņas ēda kādā krastmalas restorānā. Reizēm Zoja piecēlās no galda, uzlika Jansenam uz pleciem kailo roku un dejoja ar pusaizvērtiem plakstiem un seju, kas neko neizteica. Viņai «mežonīgi» pievērsa uz­manību. Deja sakairināja ēstgribu un slāpes.

Kad viņi nāca laukā no restorāna, Jansens iejautājās:

—   Kur pavēlēsiet man šonakt atrasties — uz jahtas vai viesnīcā?

Zoja uzmeta viņam ātru mirkli un tūdaļ novērsās, neatbildēja. Ienākdama pa viesnīcas durvīm, atbalstījās uz Jansena dzelzs rokas. Portjē, pasniegdams atslēgu, savaikstīja savu skūto, tumšo seju nelāgā smīnā. Zoja pēkšņi sadurstījās:

—  Vai ir kas jauns?

—   Nē, itin nekas, siņjora.