Inženiera Garina hiperboloīds

—    Skaidrs … Esmu gan es muļķe!… Bet visas šīs dejas, vīns, blēņas … Jā, jā, mīļais draugs, kad uzsākta ciņa — blēņas jāmet pie malas .. . Pēc divām trim minū­tēm viņš atgriezās. Es piedāvāju: izskaidrosimies .. Viņš — nekaunigā balsī, kādā nekad agrak nebija uz­drīkstējies ar mani runāt: «Man nav ko skaidrot, jūs tupēsiet šai istabā, kamēr es jūs neatbrīvošu …» Tad cirtu viņam pļaukas …

—   Jūs esat ista sieviete, — jūsmīgi noteica Jansens.

—   Ak mīļais draugs, tā bija mana otrā muļķība. Bet ir gan zaķapastala! … Pacieta četrus pliķus . .. Stāvēja ar trīcošām lūpām… Tikai mēģināja atvairīt manu roku, bet tas viņam dārgi maksāja. Un, beidzot, trešā muļķība: es sāku raudāt…

—   O, nelietis, nelietis! …

—   Pagaidiet, Jansen . .. Rollings nepanes asaras, tās viņu padara vai traku … Viņš labāk paciestu vēl četr­desmit pļaukas… Tad viņš pasauca poli, tas stāvēja aiz durvīm. Viņiem viss bija norunāts. Polis iesēdās krēslā. Rollings man pateica: «Vajadzības gadījumā viņam pa­vēlēts šaut.» Un aizgāja. Es ņēmos apstrādāt poli. Pēc stundas Rollinga nodevīgais plāns man bija skaidrs vi­sos sīkumos. Jansen, mīļais, uz svariem likta mana laime… Ja jūs man nepalīdzēsiet, viss pagalam . .. Dzeniet, dzeniet ormani …

Kariete aiztraucās pa krastmalu, kas šai stundā pirms rītausmas bija tukša, un apstājās pie granīta kāpnēm, kur lejā, eļļaini melnā ūdeni, zvalstījās dažas laivas.

Mazliet vēlāk Jansens, turēdams uz rokām Lamola kundzi, nedzirdami uzkāpa pa nolaistām virvju kāpnēm uz «Arizonas» borta.

75

Rollings uzmodās, sajutis rīta vēsumu. Klājs bija slapjš. Ugunis mastos nobālušas. Līcis un pilsēta atra­dās vēl ēnā, bet dūmi virs Vezuva jau sārtojās.

Rollings pārlaida skatienu sardzes ugunīm, kuģu ap­veidiem. Piegāja pie sardzes matroža, pastāvēja viņam blakus. Nosprauslājās. Uzkāpa uz kapteiņa tiltiņa. Tūdaļ no kajītes iznāca Jansens, spirgts, nomazgājies, iz­gludinātām drēbēm. Novēlēja labu ritu. Rollings no­spraustajās — mazliet laipnāk nekā sardzes matrozim.

Pēc tam viņš ilgi klusēja, viļāja pirkstos žaketes pogu. Tas bija nelāgs ieradums, no kura Zoļa kādreiz bija pū­lējusies viņu atradinat. Bet tagad viņam bija vienalga. Turklāt nakamaja sezonā Parize droši vien nāks modē pogu vīļāšana. Drēbnieki šim nolūkam izgudros pat īpa­šas pogas.

Rollings strupi noprasīja:

—   Vai slīkoņi uzpeld?

—  Ja nepiesien smagumu, — mierīgi atbildēja Jansens.

—  Es jautāju: ja cilvēks noslīkst jūrā, tad viņš ir noslīcis?

—  Liktenīga var būt neuzmanīga kustība, pār klāju pārvēlies vilnis vai arī kāda cita nejaušība — tas viss pieder pie slīkoņu kategorijas. Varas iestādes parasti ne­bāž degunu.

Rollings paraustīja plecu.

—  Tas ir viss, ko es gribēju zināt par slīkoņiem. Es aizeju uz savu kajīti. Ja piebrauks laiva, atkartoju. ne­stāstiet, ka esmu uz borta. Pieņemiet atbraucēju un pa­ziņojiet man.

Viņš aizgāja. Jansens atgriezās kajītē, kur aiz ziliem aizkariņiem kapteiņa gultā gulēja Zoja.

76

īsi pirms deviņiem pie «Arizonas» piebrauca laiva. Airēja kāds jautrs skrandainis. Pacēlis airus, viņš uz­sauca:

—   Halo! … Vai jahta «Arizona»?

—  Pieņemsim, ka tā tas ir, — atbildēja matrozis, pēc tautibas dānis, pārliecies pār talšbortu.

—  Vai uz jūsu kuģeļa atrodas Rollings?

—   Pieņemsim.

Skrandainis pavēra smaidā lieliskus zobus:

—   Ķer!

Viņš veikli uzmeta uz klāja vēstuli, matrozis to uz­tvēra, skrandainis noklakšķināja ar mēli.

—   Jūrnieciņ, sālītās acis, dod cigāru.

Kamēr dānis gudroja, ar ko varētu laist skrandai­nim no borta, šis bija jau gabalā un, lēkādams laivā un gorīdamies aiz nevaldāma dzīvesprieka šādā karstā rītā, iedziedājās pilnā kaklā.

Matrozis pacēla vēstuli, aiznesa kapteinim. (Tāda bija pavēle.) Jansens atbīdīja aizkariņu, noliecās pār guļošo Zoju. Viņa atvēra acis, vēl pilnas miega.

—   Vai viņš ir te?

Jansens pasniedza vēstuli. Zoja izlasīja:

«Esmu briesmīgi ievainots. Esiet žēlsirdīgi. Es cīnī­jos kā lauva par jūsu interesēm, taču noticis neiespēja­mais: Zojas kundze brīvībā. Krītu pie jūsu .. .»

Neizlasījusi līdz galam, Zoja saplēsa vēstuli.

—   Tagad mēs varam viņu mierīgi gaidīt. (Viņa pa­vērās Jansenā, pastiepa viņam roku.) Jansen, jums jāsa­prot: vai nu es iešu bojā, vai arī valdīšu pār pasauli. (Jansens saknieba lūpas, Zojai patika šī kustība.) Jūs būsiet manas gribas ierocis. Aizmirstiet tagad, ka esmu sieviete. Es esmu fantaste. Es esmu avantūriste — vai jūs to saprotat? Es gribu, lai viss būtu mans. (Viņa ap­vilka ar rokām apli.) Un cilvēks, vienīgais, kas to var man sagādāt, tūlīt uzkāps uz «Arizonas». Es gaidu viņu un gaida arī Rollings…

Jansens pacēla pirkstu, atskatījās. Zoja aizrāva ciet aizkariņu. Jansens izgāja uz tiltiņa. Tur, iekrampējies margās, stāvēja Rollings. Viņa seja ar šķībi un cieši sakniebtām lūpām bija saviebta dusmās. Viņš lūkojās vēl dūmakainajā līča perspektīvā.

—   Lūk, viņš, — ar grūtībām izdabūja pār lūpām Rollings, stiepdams roku, un viņa āķī saliektais pirksts sastinga virs jūras zilgmes, — lūk, tai laivā.