Inženiera Garina hiperboloīds

Un Rollings steidzīgi, likdams matrožiem nodrebēt bailēs, līkkājains, līdzīgs krabim, noskrēja pa kāpnēm lejā no kapteiņa tiltiņa un pazuda savā kajītē. No turie­nes pa telefonu atgādināja Jansenam nesen doto pa­vēli — uzņemt uz borta cilvēku, kas tuvojās sešairu laivā.

Nekad agrāk nebija gadījies, ka Rollings būtu norā­vis žaketei pogas. Tagad viņš novīļāja visas trīs pogas. Viņš stāvēja greznā, ar Širazas[25] paklājiem izklātā un dārgām koka šķirnēm apšūtā kajītē un raudzījās uz sie­nas pulksteni.

Norāvis pogas, viņš ņēmās grauzt nagus. Ar neie­domājamu ātrumu viņš atgriezās pirmatnējā mežoņa stāvoklī. Viņš dzirdēja sardzes matroža uzsaucienu un Garina atbildi no laivas. Viņam nosvida rokas no šīs balss.

Smaga laiva atsitās pret bortu. Atskanēja matrožu lamas. Ieņirkstējās kuģa kāpnes, sāka klaudzēt soļi. «Ņem ciet, pieķer … Uzmanīgāk … Gatavs … Kur nest?» Tad viss apklusa.

Garins iekritis slazdā. Beidzot! Rollings saņēma ar aukstiem, mitriem pirkstiem degunu un izvilināja šņā­cošas, krekstošas skaņas. Tie, kas viņu pazina, apgal­voja, ka viņš nekad savā mūžā neesot smējies. Nav tiesa! Rollings mīlēja pasmieties, bet bez lieciniekiem, viens pats, pēc veiksmes un tieši tā, neskanīgi.

Pēc tam izsauca pa telefonu Jansenu:

—   Vai uzņēmāt uz borta?

—  Jā.

—  Aizvediet viņu uz apakšējo kajīti un ieslēdziet. Papūlieties to nostrādāt smalki, bez trokšņa.

—   Klausos! — jestri attrauca Jansens. Kaut kā pā­rāk jestri, Rollingam tas nepatika.

—   Hallo, Jansen?

—  Jā.

—   Pēc stundas jahtai jābūt atklātā jūrā.

—   Klausos.

Uz jahtas sākās rosība. Iešķindējās laukā vilktā en­kura ķēde. Ierūcās motori. Aiz iluminatora sāka plūst zaļgana ūdens straumes. Sāka griezties krasts. Kajītē

ielauzās valgs vējiņš. Un līksma ātruma izjūta pārņirba visu «Arizonas» slaido korpusu.

Protams, Rollings apjēdza, ka izdara lielu muļķību. Bet nebija vairs agrākā Rollinga. aukstasinīgā spēlmaņa, nesatricināmā bifeļa, neiztrūkstoša svētdienas sprediķu apmeklētāja. Viņš rīkojās tagad tā vai citādi nevis tāpēc, ka bija izdevīgi, bet tāpēc, ka negulētu nakšu mokas, naids pret Garinu, greizsirdība it kā miglā ietina viņa smadzenes. Viņu bija pārņēmusi viena vēlēšanās — iz­nicināt Garinu un atgūt Zoju.

Pat pasakainā veiksme — Anilīna kompānijas rūp­nīcu bojā eja pagāja kā sapnī. Rollings pat nepainteresē­jās, cik simtu miljonu viņam noskaitīja divdesmit de­vītajā visas pasaules biržas.

Šai dienā viņš gaidīja Garinu Parīzē, kā bija noru­nāts. Garins neatbrauca. Rollings to jau bija paredzējis un trīsdesmitajā traucās aeroplānā uz Neapoli.

Tagad Zoja bija novākta no spēles laukuma. Starp viņu un Garinu vairs neviens nestāvēja. Izrēķināšanās bija pārdomāta līdz sīkumiem. Rollings uzsmēķēja ci­gāru. Viņš tiešām mazliet vilcinājās. Viņš izgāja no ka­jītes gaitenī. Atvēra durvis uz apakšējo klāju, tur stā­vēja kastes ar aparātiem. Divi matroži, kas sēdēja uz tām, pietrūkās kājās. Rollings nosūtīja viņus uz kubriku.

Aizcirtis durvis uz apakšējo klāju, viņš nesteigda­mies devās uz pretējām durvīm, uz kabīni. Satvēris dur­vju rokturi, viņš ievēroja, ka cigāra pelni ir aizlūzuši. Rollings tīksmīgi pasmaidīja, domas darbojās skaidri, jau sen viņš nebija izjutis tādu apmierinājumu.

Viņš atrāva durvis. Kabīnē, zem griestu kristālā ku­pola, vērdamies uz ienācēju, sēdēja Zoja, Garins un Šeļga. Tad Rollings atkāpās gaitenī. Viņam trūka elpas, viņa smadzenes, šķiet, tai pašā mirklī kāds apmaisīja ar karoti. Deguns nosvīda. Bet vistrakākais bija tas, ka viņš smaidīja nožēlojami un muļķīgi, gluži kā ierēdnītis, kas pieķerts izkasām skaitļus grāmatvedības dokumentos (tas tiešām ar viņu bija noticis pirms kādiem divdesmit pieciem gadiem).

— Labdien, Rolling, — teica Garins pieceldamies, — nu arī es, draudziņ, esmu klāt.

Bija noticis visbriesmīgākais — Rollings nokļuvis smieklīgā stāvoklī.

Ko gan varēja darīt? Griezt zobus, plosīties, šaut? Vēl sliktāk, vēl muļķīgāk … Kapteinis Jansens viņu no­devis, skaidrs. Uz komandu nevar paļauties … Jahta atklātā jūrā. Ar lielu piepūli (viņam pat nostrinkšķēja kaut kas iekšā) Rollings nodabūja no sejas nejēdzigo smaidu.

—  Ā! — Viņš pacēla roku un savēcināja to sveicie­nam: — Ā, Garins… Kas ir, uznāca vēlēšanās izklaidē­ties? Laipni lūdzu, priecājos … Palīksmosimies …

Zoja strupi pārtrauca:

—  Jūs esat draņķīgs aktieris, Rolling. Beidziet uz­jautrināt publiku. Nāciet iekšā un apsēdieties. Te visi savējie — nāvīgie ienaidnieki. Pats esat vainīgs, ka sa­gādājāt sev šādu jautru kompāniju braucienam pa Vi­dusjūru.

Rollings alvas acīm pavērās Zojā:

—  Lielos pasākumos, Lamola kundze, nav personīga naida vai draudzības.

Un viņš apsēdās pie galda gluži kā ķeizars tronī — starp Zoju un Garinu. Nolika rokas uz galda. Kādu brīdi valdīja klusums. Rollings ierunājās:

—   Labi, esmu zaudējis spēli. Cik man jāmaksā?

Garins atbildēja mirdzošām acīm, starodams smaidā,

kuru katru brīdi gatavs ierēkties labsirdīgos smieklos: