Inženiera Garina hiperboloīds

—  Tieši pusi, vecais draudziņ, pusi, kā bija norunāts Fonteneblo mežā. Te ir liecinieks. — Viņš norādīja ar bārdiņu uz Šeļgu, kas drūmi bungāja ar pirkstiem pa galdu. — Jūsu grāmatvedībā es neiešu rakņāties. Bet pēc acumēra — miljardu dolāros, protams, gala aprē­ķinā. Jums šī operācija noritēs bez sāpēm. Jūs taču ierausāt Eiropā elles naudu.

—  Miljardu būs grūti izmaksāt uzreiz, — iebilda Rollings. — Es apdomāšu. Labi. Šodien pat izbraukšu uz Parīzi. Ceru, ka piektdien, teiksim, Marseļā es varēšu izmaksāt lielu daļu no šīs summas …

—    Vai-vai-vai, — novilka Garins, — bet jūs, vecais

zēn, netiksiet brīvībā, iekāms nebūsiet nokārtojis mak­sājumu.

Šeļga uzmeta miljardierim ašu skatienu, neteica ne vārda. Rollings saviebās, it kā dzirdētu kādu muļķīgi un netaktiski izrunājamies:

—  Vai tā tas būtu jāsaprot, ka jūs esat nolēmuši aizturēt mani uz šā kuģa?

—  Jā.

—  Atgādinu, ka es kā Savienoto Valstu pilsonis esmu neaizskarams. Manu brīvību un manas intereses aizstāvēs visa Amerikas kara flote.

—  Jo labāk! — Zoja iekliedzās nikni un kaismīgi. — Jo ātrāk, jo labāk! …

Viņa piecēlās, izstiepa rokas, sažņaudza dūres tā, ka kauliņi kļuva balti.

—   Lai visa jūsu flote — pret mums, lai visa pasaule saceļas pret mums. Jo labāk!

Viņas īsie svārciņi noplandījās straujā kustībā. Baltā jūrnieku blūze ar zelta pogām, mazā, meitenigi apcirptā Zojas galva un dūrltes, kurās viņa dzirās saņaugt pa­saules likteni, aiz uzbudinājuma satumsušās pelēkās acis, satrauktā seja — tas viss bija gan amizanti, gan baigi.

—   Droši vien es nebūšu jūs laga sadzirdējis, cienīta kundze. — Rollings ar visu augumu pagriezās pret Zoju: — Jūs grasāties cīnīties pret Savienoto Valstu kara floti? Vai tā jums labpatika izteikties?

Šeļga mitējās bungāt ar pirkstiem. Pirmo reizi šai mēnesī viņam kļuva jautri. Viņš pat Izstiepa kājas un atgāzās kā teātri.

Zoja raudzījās uz Garinu, viņas skatiens satumsa vēl vairāk.

—   Esmu savu pateikusi, Pjotr Petrovič… vārds jums …

Garins sabāza rokas kabatās, nostājās uz papēžiem, šūpodamies un smaidīdams ar sarkanām, šķiet, krāso­tām lūpām. Viņš likās ākstīgs, nenopietns. Vienīgi Zoja noskārta tēraudcieto, spēka pārpilnībā kūsājošo, nozie­dzīgo gribu.

—   Pirmkārt, — viņš teica un pacēlās uz pirkstga­liem, — mums nav nekāda īpaša naida tieši pret Savie­notajām Valstīm. Mēs pacentīsimies paplucināt jebkuru floti, kas mēģinās vērsties pret mani ar agresīvu rīcību. Otrkārt, — viņš pārgāja no pirkstgaliem uz papēžiem, — mēs nemaz neuzplijamies ar kautiņu. Ja Amerikas un Eiropas militārie spēki atzīs mūsu svētās tiesības ieņemt jebkuru teritoriju, kāda mums būs vajadzīga, mūsu su­verēnās tiesības un tā tālāk, un tā tālāk, tad mēs liksim tos mierā, vismaz karadarbības ziņā. Pretējā gadījumā ar Amerikas un Eiropas sauszemes karaspēku un kara floti, cietokšņiem, bāzēm, karamateriālu noliktavām, gal­venajiem štābiem un visu citu mēs rīkosimies nesaudzīgi. Anilīna rūpnīcu liktenis, es ceru, jūs pārliecina, ka es nerunāju tukšu.

Garins paplikšķināja Rollingam uz pleca.

—   Hallo, veco zēn, bet bija laiks, kad es lūdzu jūs par kompanjonu manā pasākumā … Pietrūka fantāzijas, bet tas viss tāpēc, ka jums nav augstas kultūras. Kāda tur māka — aptīrīt biržas vīrus un sapirkt rūpnīcas. Aizvēsturiskas grabažas … Bet īstu cilvēku — nogulējāt… īstu jūsu muļķīgo miljonu organizatoru.

Rollings kļuva līdzīgs trūdošam līķim. Ar grūtībām izveldams pār lūpām vārdus, viņš nošņācās:

—  Jūs esat anarhists …

Te Šeļga, ieķēries ar veselo roku matos, sāka tik ne­valdāmi smieties, ka augšā aiz stikla jumta parādījās kapteiņa Jansena izbiedētā seja. Garins pagriezās uz pa­pēžiem un atkal — Rollingam:

—   Nē, veco zēn, jums pauris sācis slikti gremot. Es neesmu anarhists … Es esmu tas pats lielais organiza­tors, kuru jūs vistuvākajā laikā meklēsiet ar uguni… Par to parunāsim kādā pavaļīgākā brīdī. Rakstiet čeku … Un pilnā gaitā — uz Marseļu.

79

Tuvākajās dienās notikumi risinājās šādi: «Arizona» izmeta enkuru Marseļas ostas ārējā reidā. Garins iesnie­dza Lionas kredīta bankā Rollinga čeku par divdesmit miljoniem mārciņu sterliņu.[26] Bankas direktors panikā izbrauca uz Parīzi.

Uz «Arizonas» bija paziņots, ka Rollings ir slims. Viņš sēdēja, ieslēgts savā kajītē, un Zoja modri uzma­nīja, lai viņš būtu izolēts. Trīs dienas un naktis «Ari­zona» uzņēma šķidro degvielu, ūdeni, konservus, vīnu un daudz ko citu. Matroži un dīkdieņi krastmalā neva­rēja vien nobrīnīties, kad izpriecu jahtai tuvojās laiva, piekrauta ar smilšu maisiem. Dzirdēja runājam, ka jahta dodoties uz Zālamana salām, kur cilvēkēdāji mu­džēt mudž. Kapteinis Jansens iepirka ieročus — divdes­mit karabīnes, revolverus, gāzmaskas.

Noliktajā dienā Garins un Jansens atkal ieradās bankā. Viņus sagaidīja finansu ministra biedrs, kas bija speciāli atbraucis no Parīzes. Bārstīdams laipnības un neapšaubīdams čeka īstumu, viņš tomēr izteica vēlēšanos redzēt pašu Rollingu. Viņu aizveda uz «Arizonu».