Inženiera Garina hiperboloīds

Šodien Garins pretēji ieradumam izgāja nopakaļ Šeļgam uz tiltiņa un uzsāka ar viņu draudzigu sarunu, it kā nekas nebūtu noticis kopš tās dienas, kad viņi Leņingradā bija sēdējuši uz soliņa Arodbiedrību bulvāri. Šeļga kļuva uzmanīgs. Garins apjūsmoja jahtu, pats sevi, okeānu, bet acīm redzot viņam bija kas aiz ādas.

Ar smaidu pateica, nopurinādams no bārdiņas šļa­katas:

—  Man ir kāds priekšlikums, Šeļga.

—  Tas būtu?

—  Atceraties, mēs norunājām spēlēt partiju godīgi?

—  Jā.

—  Starp citu … Ai-ai… Vai jūsu aģents mani pa­cienāja no krūmiem? Par mata tiesu tuvāk — un pauris būtu sašķīdis gabalos.

—   Neko nezinu …

Garins pastāstīja par šāvienu Stufera vasarnīcā. Šeļga papurināja galvu.

—  Man tur nav nekādu nopelnu. Bet žēl, ka nošāva garām …

—  Tātad — liktenis?

—  Jā, liktenis.

—    Šeļga, piedāvāju jums izvēlēties, — Garina acis, nepielūdzamas un dzeļošas, atradās pavisam tuvu, seja uzreiz kļuva ļauna: — Vai nu jūs beigsiet tēlot princi­piālu cilvēku … Vai arī es jūs izmetīšu pār bortu. Sa­pratāt?

—   Sapratu.

—  Jūs man esat vajadzīgs. Jūs man esat vajadzīgs lieliem mērķiem … Mēs varam saprasties … Vienīgais cilvēks, kam es ticu, tas esat jūs.

Garins neizrunāja līdz galam — milzīga viļņa ga­lotne, augstāka par iepriekšējām, nogruva pār jahtu. Mutuļojošas putas pārklāja kapteiņa tiltiņu. Šeļgu trieca pret margām, viņa izvalbītās acis, atvērtā mute, roka ar izplestiem pirkstiem parādījās un pazuda zem ūdens … Garins metās ūdens virpulī.

81

Šeļga pēcdienās ne reizi vien atcerējās šo gadījumu.

Riskēdams ar dzīvību, Garins saķēra viņu aiz mē­teļa stūra un cīnījās ar viļņiem, kamēr tie nebija pārvēlušies pāri jahtai. Šeļga palika karājamies aiz tiltiņa margām. Viņa plaušas bija pilnas ūdens. Viņš smagi nokrita uz klāja. Matroži ar grūtībām viņu atdzīvināja un aiznesa uz kajīti.

Tur drīz vien ienāca Garins, pārģērbies un jautrs. Lika pasniegt divas glāzes groka un, aizsmēķējis pīpi, turpināja pārtraukto sarunu.

Šeļga pētīja viņa zobgalīgo seju, vingro augumu, kas bija atlaidies ādas krēslā. Dīvains, pretrunīgs cilvēks. Bandīts, nelietis, tumšs avantūrists… Bet vai nu tur bija vainojams groks, vai arī pārciestais nervu satrici­nājums, taču Šeļgām bija patīkami, kad Garins tā sēž viņam pretim, pārmetis kāju pār ceļgalu, un pīpē, un spriež par dažādām lietām, it kā viļņu gāzmas nemaz netriektos pret «Arizonas» sāniem, aiz iluminatoru stik­liem neplūstu putojošas Ūdens šaltis un nepaceltos kā šūpolēs uz augšu un lejtr brīžam Šeļga gultā, brīžam Garins krēslā …

Garins bija stipri izmainījies pēc Ļeņingradas, kļuvis pašpajāvīgs, jautrs, vēlīgs un labsirdīgs, tāds, kādi mēdz būt vienigi loti gudri, pašpārliecināti egoisti.

—   Kāpēc jūs palaidāt garām izdevīgu gadījumu? — Šeļga viņam noprasīja. — Vai jums tiešām tik traki vajadzīga mana dziviba? Nesaprotu.

Garins atmeta galvu un jautri iesmējās.

—   Esat gan jūs, Šeļga, savādnieks… Kālab man jārīkojas loģiski? … Es neesmu matemātikas skolo­tājs … Cik gan tālu esam nogājuši… Vienkārša cilvē­ciskuma izpausme — un nesaprotami.

—   Kad uzlaidāt gaisā anilīna rūpnīcas, tad, šķiet, nedomājāt par cilvēciskumu.

—   Nē! — Garins iekliedzās. — Nē! Nedomāju . .. Jūs vēl aizvien nevarat izrāpties no morāles gruvešiem . .. Cilvēciskums! Nu gan aizrunājāties! Ak Šeļga, Šeļga … Kas tie par plauktiņiem: šai plauktiņā — labais, tai plauktiņā — sliktais … To vēl var saprast, degustators nomēģina, spļauj, košļā garoziņu — šis vīns, saka, ir labs, tas — slikts. Vadās viņš pēc garšas, pēc kārpi­ņām uz mēles. Tā ir realitāte. Bet kur ir jūsu morāles marku degustators? Ar kādām kārpiņām viņš tās no­mēģina?

—  Viss, kas veicina padomju varas nodibināšanos uz zemeslodes, ir labs, — attrauca Šeļga, — viss, kas to kavē, — slikts.

—   Lieliski, jauki, zinu … Bet kāda jums tur daļa? Kas jūs saista ar Padomju Republiku? Ekonomiskie ap­stākļi? Blēņas … Es jums piedāvāju algu — piecdesmit tūkstošus dolāru … To es piedāvāju pavisam nopietni. Nāksiet?

—   Nē, — Šeļga mierīgi atteica.

—   Protams, nē… Tātad jūs saista nevis ekonomis­kie apstākļi, bet ideja, godīgums, vārdu sakot, augstākas kategorijas matērija. Un jūs esat nelabojams morālists, ko es arī gribēju jums pierādīt. .. Vai gribat pasauli apgriezt otrādi… Attīriet no tūkstošgadīgiem sārņiem ekonomiskos likumus, uzspridziniet imperiālisma cietok­šņus. Labi. Es ari gribu apgriezt pasauli otrādi, bet pec sava prāta. Un apgriezīšu vienigi ar sava ģēnija spēku.

—  Oho!

—   Par spīti visam, ielāgojiet, Šeļga. Klausieties, kas tad ir cilvēks galu galā? Niecigs mikroorganisms, kas neizsakāmās nāves bailēs ieķēries malainajā zemeslodītē un kopā ar to joņo ledainā tumsā? Vai arī tās ir smadzenes, dievišķīgs aparāts, kas izstrādā īpašu no­slēpumainu matēriju — domu, matēriju, kuras viens mikrons ietver sevī visu izplatījumu … Nu? Redz kā …

Garins iesēdās dziļāk, pievilka kājas. Viņa allaž bālie vaigi sāka sārtoties.