Inženiera Garina hiperboloīds

No dūmakā tītiem rietumiem pa violeti melno Ņevu

pienāca tvaikonis. Tas iesvilpās, apsveikdams Ļeņingradu un sasniegto ceļamērķi. Tā iluminatoru ugunis meta at­blāzmu uz Kalnrūpniecības institūta un Jūrskolas kolo­nām, uz gājēju sejām; tvaikonis sāka pietauvoties pie sarkanas, peldošas muitnicas ar baltām koloniņām. Kā parasti pirms apskates valdīja kņada.

Pirmās klases pasažieris, melnīgsnējs vīrietis ar pla­tiem vaigu kauliem, pēc pases datiem, Francijas ģeo­grāfu biedrības zinātniskais līdzstrādnieks, stāvēja pie borta. Viņš raudzījās uz vakara dūmakā tinušos pilsētu. Riets vēl kvēloja Izāka kupolā, Admiralitātes un Petropavlovskas katedrāles zelta smailēs. Šķita, ka šo smaili, kas dūrās debesis, Pēteris bija iecerējis kā draudīgu zo­benu uz Krievijas jūras robežām.

Vīrietis ar platajiem vaigu kauliem izstiepa kaklu, vērdamies uz katedrāles smaili. Likās, viņš bija satraukts un aizgrābts kā ceļinieks, kas pēc ilgiem svešumā pa­vadītiem gadiem ieraudzījis dzimtās mājas jumtu. Tad pār tumšo Ņevu no cietokšņa atplūda svinīgas skaņas: Petropavlovskas katedrāles tornī, kur pēdējā gaisma dzisa aiz smailā zobena, pār imperatoru kapiem kuranti spē­lēja «Internacionāli».

Vīrietis iekrampējās margās, no rīkles viņam izlau­zās kas lidzigs rēcienam, viņš pagriezās ar muguru pret cietoksni.

Muitnīcā viņš uzrādīja pasi ar Artūra Levī vārdu un visu apskates laiku stāvēja, drūmi nodūris galvu, lai cil­vēki neievērotu viņa acu nikno dzalkstījumu.

Pēc tam, pārmetis rūtaino pledu pār plecu, ar nelielu čemodānu rokā viņš izkāpa Vasiļjevas salas krastmalā. Mirdzēja rudens zvaigznes. Viņš izslējās ar ilgi aizturētu nopūtu. Pārlaida skatienu snaudošajiem namiem, tvaiko­nim, uz kura dega divas mastu ugunis un klusi dūca di­namo motors, un aizsoļoja uz tilta pusi.

Kāds garš virs buraudekla blūzē lēni nāca pretim. Iedams garām, ieskatījās sejā, nočukstēja: «Dieviņ tē­tiņ!» — un pēkšņi pasauca nopakaļ:

— Volšins Aleksandrs Ivanovičs?

Vīrietis, kas muitnicā bija uzdevies par Artūru Levī, sadurstljās, tad neatskatīdamies vēl ātrāk aizsoļoja uz tilta pusi.

Ivans Gusevs dzīvoja pie Taraškina, bija viņam pa pusei dēls, pa pusei jaunākais brālis. Taraškins mācīja zēnam lasīt un rakstīt, pieņemties prātā un gudrībā.

Zēns izrādījās tik saprātīgs un neatlaidīgs, ka prieks. Vakaros, sadzēries tēju ar baltmaizi un tējas desu, Taraš­kins jau grasās vilkt laukā no kabatas papirosus, bet at­ceras kluba kolektīvam doto solījumu nesmēķēt, — no­krekšķinās, sabužina matus un uzsāk sarunu:

—   Vai zini, kas ir kapitālisms?

—   Nē, Vasilij Ivanovič, nezinu.

—   Izskaidrošu tev visvienkāršākajā formā. Deviņi cilvēki strādā, desmitais viņiem visu atņem, viņi cieš badu, desmitais aiz treknuma plīst vai pušu. Tas ir ka­pitālisms. Vai saprati?

—   Nē, Vasilij Ivanovič, nesapratu.

—   Ko tu nesaprati?

—   Kāpēc viņi tam desmitajam visu atdod? .

—   Desmitais piespiež, desmitais ir ekspluatators …

—   Kā piespiež? Viņi ir deviņi, desmitais viens…

—   Desmitais ir apbruņots, viņi bez ieročiem . ..

—   Ieročus vienmēr var atņemt, Vasilij Ivanovič. Tas nozīmē, ka viņi ir tūļas …

Taraškins ar sajūsmu, pavēris muti, raudzījās uz Ivanu.

—   Pareizi, puis … Tu spried kā boļševiks … Mēs Padomju Krievijā tā arī izdarījām — ieročus atņēmām, ekspluatatorus padzinām, un pie mums visi desmit cil­vēki strādā un visi paēduši. ..

—  Visi aiz treknuma plīst vai pušu …

—  Nē, puis, plīst aiz treknuma nevajag, mēs neesam cūkas, bet cilvēki. Mums treknums jāpārvērš garigajā enerģijā.

—   Ko tas nozīmē?

—   To, ka mums visīsākajā laikā jākļūst par pasaulē visgudrāko un visizglītotāko tautu … Saprotams? Ta­gad padod šurp aritmētiku …

—  Tiešitā, aritmētiku, — attrauca Ivans, ņemdams burtnīcu un zīmuli.

-T Ķīmisko zimuli nedrīkst siekaiot — tas nav kul­turāli … Saprotams?

Tā viņi nodarbojās katru vakaru, tālu pāri pusnaktij, kamēr abiem acis krita ciet.

85

Pie Airēšanas kluba vārtiņiem stāvēja labi ģērbies pil­sonis ar platiem vaigu kauliem un urķēja ar spieķi zemi. Viņš pacēla galvu un tik dīvaini paskatijās uz pienākušo Taraškinu un Ivanu, ka Taraškins salēcās. Ivans piespie­dās viņam cieši klāt. Svešais teica:

—   Es gaidu te kopš rīta. Vai šis zēns ir Ivans Gu­sevs?

—   Kāda jums dala? — iešņācies noprasīja Taraškins.

—   Piedodiet, vispirms ievērosim pieklājību, biedri. Mans vārds Artūrs Levī.

Viņš izvilka apliecību un atvēra to Taraškinam pie deguna:

—  Es strādāju padomju pārstāvniecībā Parīzē. Vai jums ar to pietiek, biedri?

Taraškins norūca kaut ko nenoteiktu. Artūrs Levī iz­vilka no kabatas portfeļa fotogrāfiju, ko Šeļgam bija at­ņēmis Garins.

—  Vai varat apliecināt, ka fotogrāfijā redzams šis pats zēns?

Taraškins bija spiests piekrist. Ivans mēģināja aizlavīties, bet Artūrs Levi cieši saspieda viņa plecu.

—  Fotogrāfiju man nodeva Šeļga. Man uzticēts sle­pens uzdevums — nogādāt zēnu pēc minētās adreses. Pretošanās gadījumā man viņš jāarestē. Vai esat ar mieru pakļauties?

—   Mandātu? — Taraškins noprasīja.