Inženiera Garina hiperboloīds

—   Es savu vārdu turēju, Nikolaj Hristoforovič, at­vedu pie jums cilvēkus. Tikai jūs toreiz veltigi aprakstī­jāt manu muguru ar ķīmisko zīmuli. Vajadzēja vienkārši pateikt: «Ivan, vai apsolies?» — «Apsolos.» Bet jūs man uz muguras uzrakstijāt, varbūt kaut ko pret padomju varu. Vai tas ir glīti? Tagad jūs uz mani vairs necerat, es esmu pionieris.

Pieliecies pie zēna, Mancevs, šķobīdams lūpas, pa­vaicāja ķērkstošā čukstā:

—   Kas ir šie cilvēki?

—  Franču zinātniskā ekspedīcija, kad jums saka. Speciāli mani sameklēja Ļeņingradā, lai es atvestu vi­ņus šurp. pie jums ,..

Mancevs sāpīgi satvēra zēna plecu:

—   Vai Garinu tiki redzējis?

—  Nikolaj Hristoforovič, metiet draudus pie malas, aiz manis tagad stāv padomju vara… Jūsu vēstule uz mana kupra nokļuva drošās rokās … Garins man vairs nav nekas.

—   Kāpēc viņi ir šeit? Ko viņi grib no manis? … Es viņiem neko neteikšu. Es viņiem neko nerādīšu.

Manceva seja tumši pietvīka, viņš satraukti atska­tījās. Blakus viņam uz lāvas sēdēja Artūrs Levī.

—  Nomierinieties, Nikolaj Hristoforovič. Ēdiet, atpū­tieties . .. Laika mums diezgan, agrāk par novembri no šejienes jūs neaizvedīsim.

Mancevs norausās no lāvas, viņa rokas trīcēja …

—   Es vēlos runāt ar jums zem četrām acīm.

Viņš aizkleterēja līdz durvīm, kas bija sanaglotas no neaptēstiem, pussapuvušiem nomaļiem. Pagrūda tās. Nakts vējš ieklupa viņa sirmajās pinkās. Artūrs Levi de­vās Mancevam lidz tumsā, kur virpuļoja slapjš sniegs.

—  Manā bisē pēdējais lādiņš … Es jūs nošaušu! Jūs ieradāties mani aplaupīt! — kliedza Mancevs, drebēdams aiz dusmām.

—   Ejam, nostāsimies aizvējā. — Artūrs Levī aizvilka viņu, atbalstīja pret baļķu sienu. — Beidziet plosīties. Mani atsūtīja pēc jums Pjotrs Petrovičs Garins.

Mancevs krampjaini satvēra Levī rokas. Viņa pietū­kuši seja ar izrieztiem plakstiem drebēja, bezzobainā mute šļupstēja:

—  Garins ir dzīvs?… Viņš nav mani aizmirsis? Kopā badojāmies, kopā kalām lielus plānus . . . Taču tas viss ir blēņas, murgi … Ko es šeit atklāju? … Es iztaustīju zemes garozu … Es guvu apstiprinājumu vi­siem maniem teorētiskajiem paredzējumiem … Es nebiju gaidījis tik spīdošus rezultātus… Olivīns ir te, — Mancevs piedauzīja ar slapjajiem briežādas zābakiem, — dzīvsudrabu un zeltu var smelt neierobežotā daudzumā. Klausieties, es iztaustīju ar isvilņiem zemes kodolu . .. Tur velns zin kas notiek … Es apgriezu otrādi pasaules zinātni … Ja Garins varētu sagādāt simt tūkstošus dolāru, — ko visu mēs nedabūtu gatavu! …

—  Garinam pieder miljardi, par Garinu brēc visas pasaules avizes, — teica Levī, — viņam izdevās uzbū­vēt hiperboloidu, viņš ieņēma salu Klusajā okeānā un ga­tavojas lielām lietām. Viņš gaida vienigi jūsu pētījumus par zemes garozu. Pēc jums atsūtis dirižabli. Ja laika apstākji neliks šķēršļus, pēc mēneša mēs varēsim uzsliet piestātnes mastu.

Mancevs uzgulās sienai, ilgi klusēja, nodūris galvu.

—  Garins, Garins, — viņš atkārtoja ar sirdi plosošu pārmetumu. — Es iedevu viņam hiperboloida ideju. Es uzvedināju viņu uz domām par olivīna joslu. Par salu Klusajā okeānā pateicu es. Viņš apzaga manas smadze­nes, sapūdēja mani nolādētajā taigā … Ko lai es ta­gad paņemu no dzīves — gultu, ārstu, mannas putru? … Garins, Garins … Svešu ideju gremotājs! …

Mancevs pacēla seju pret trakojošo sniega vētru:

—  Cinga sagrauza manus zobus, ēdes saēda manu ādu, esmu gandrīz akls, manas smadzenes notrulinā­tas. .. Vēlu, pārāk vēlu Garins atcerējies mani. ..

89

Garins nosūtīja Vecās un Jaunās Pasaules laikrak­stiem radiogramas par to, ka viņš, Pjers Garri, Klusajā okeānā, starp trīsdesmit grādiem rietumu garuma un divdesmit četriem grādiem dienvidu platuma, ieņēmis piecdesmit piecus kvadrātkilometrus lielu salu ar visām tuvākajām saliņām un sēkļiem, ka šo salu viņš uzskata par savu īpašumu un gatavs līdz pēdējai asins lāsei aizstāvēt savas suverēnās tiesības.

Efekts bija smieklīgi niecīgs. Saliņa Klusā okeāna dienvidu platumos bija neapdzīvota un, izņemot glez­naino dabu, ne ar ko citu nevarēja lepoties Izcēlās pat apjukums — kam īsti tā pieder: Amerikai, Holandei vai Spānijai? Taču ar amerikāņiem ilgi nestrīdējās, parūca un piekāpās.

Sala nebija vērta to akmeņogļu, kuras vajadzēja sa­dedzināt, lai līdz tai aizbrauktu, bet princips ir pirmajā vietā, un Sanfrancisko ostu atstāja vieglais kreiseris, lai arestētu šo Pjeru Garri un salā uz mūžīgiem laikiem uz­stādītu dzelzs mastu ar gumizētu Savienoto Valstu zvaigžņoto karogu.