Inženiera Garina hiperboloīds

Tomēr cilvēks parādījās. Mugurā viņam bija skran­dains zvērādu kažoks, zemu apjozts ar auklu, kājās lietū izburbuši briežādas zābaki. Seja apaugusi ar ilgus ga­dus neskūtas bārdas pinkām, sirmie mati krita uz ple­ciem Viņš ar grūtībām pārvietojās pa nokalni, atbal­stīdamies uz bises, brīžam pazuzdams aiz stublājiem. Apstājās salīcis un sāka svilpot:

—   Fuit, Maška, Maška . .. Fuit…

No zāļu biezokņa pacēlās savvaļas āža galva ar striķa galu ap nobrāzto kaklu. Cilvēks pacēla bisi, bet āzis atkal nozuda zālē. Cilvēks ievaidējās, saguma uz akmens. Bise drebēja viņam starp ceļgaliem, galva no­slīga. Tikai pēc krietna brīža viņš atsāka saukšanu:

—  Maška, Maška .. .

Viņa aizmiglotās acis meklēja zālē šo vienigo ce­rību — pieradināto āzi: nošaut viņu ar pēdējo lādiņu, izkaltēt gaļu un izvilkt dzīvību vēl dažus mēnešus, var­būt pat lidz pavasarim.

Pirms septiņiem gadiem viņš meklēja iespēju reali­zēt savas ģeniālās ieceres. Viņš bija jauns, spēcīgs un trūcīgs. Liktenīgajā dienā viņš sastapa Garinu, kas uz­būra viņam tik grandiozus plānus, ka viņš, pametis visu, nonāca šeit, vulkāna pakājē. Pirms septiņiem gadiem tika nolīsts mežs, uzcelta ziemas mītne, ierīkota laborato­rija, radioraidītājs, kas saņēma strāvu no mazas hidrostacijas Ciemata velēnu jumti, iegrimuši zemē, čurnēja starp milzigiem, kādreiz no vulkāna izmestiem akme­ņiem, blakus šalkojošai mastu meža sienai.

Ļaudis, ar kuriem viņš bija šurp atnācis, — daļa no­mira, citi aizbēga. Celtnes sagāzās, mazās hidrostacijas aizsprostu aizskaloja pavasara pali. Viss septiņu gadu darbs, visi apbrinojamie secinājumi, zemes dzīļu — olivina joslas pētījumi draudēja aiziet bojā tāda nieka dēļ kā Maška — āzis, kas nevēlas pienākt pa šāvienam, lai arī kā šo nolādēto lopu necenstos pielabināt.

Agrāk liktos nieka lieta — noiet pa taigu kādus trīs­simt kilometrus līdz cilvēku apmetnei. Tagad kājas un rokas savilcis reimatisms, zobi izkrituši no cingas. Pē­dējā ceriba bija pieradinātais āzis: vecis baroja to zie­mas iztikai. Nolādētais lops pārtrina auklu un izmuka no krātiņa. Vecis paņēma bisi ar pēdējo lādiņu un stai­gāja, pielabinādams Mašku. Tuvojās vakars, satumsa mā­koņu vāli, skaudrāk brāza vējš, šūpodams milzigas prie­des. Nāca virsū ziema — nāve. Sažņaudzās sirds… Vai tiešām nekad vairs viņš neredzēs cilvēku sejas, ne­sēdēs pie krāsns uguns, ieelpodams maizes smaržu, dzī­ves smaržu? Vecis klusi iešņukstējās.

Pēc laba iaika — vēlreiz pasauca:

—   Aļaska. Maška . ..

Nē. šodien par nošaušanu nav ko domāt… Vecis krekšķinādams piecēlās, kleimuroja atpakaļ uz ziemas mītni. Apstājās. Pacēla galvu, sniega pārslas iesitās sejā, vējš plucināja bārdu . . Viņam likās … Nē. nē, tas ir vējš, droši vien iečīkstējās priede pret priedi … Vecis tomēr ilgi stāvēja, cenzdamies panākt, lai sirds nesistos tik skaļi.

—   Ē-hej, — tikko dzirdami atskanēja cilvēka balss no Šaitana akmens puses.

Vecis ievaidejās. Acis aizmigloja asaras. Atplestajā mutē sitās pārslas. Sabiezējušā krēslā vairs neko neva­rēja izšķirt . . .

—    Ē-hej, Mancev, — atkal vēja brāzienos ielauzās skanīga zēna balss. No nezālēm pacēlās āža galva, Maška pienāca pie veča un, saspicējis ausis, tāpat ieklausījās neparastajās balsīs, kas ienesa satraukumu šai tuks­nesī … No labās, no kreisās puses tuvojās, sauca.

—  Hej . . . Kur jūs, Mancev? Vai esat vēl dzīvs?

Vecim trīcēja bārda, trīcēja lūpas, viņš plātīja ro­kas un neskanīgi atkārtoja:

—  Jā, jā, esmu dzīvs . .. Tas esmu es, Mancevs.

Nokvēpušie ziemas mājokļa baļķi vēl nekad nebija

piedzīvojuši tādu greznību. No vulkāniskajiem akme­ņiem saliktajā pavardā sprēgāja uguns, katlos vārījās ūdens. Mancevs vilka nāsīs sen aizmirstās tējas, mai­zes, šķiņķa smaržas.

Nāca iekšā un gāja laukā skali cilvēki, ienesdami un raisīdami vaļā saiņus. Kāds vīrietis ar platiem vaigu kauliem pasniedza viņam krūzi ar kūpošu tēju, maizes riku . .. Maize. Mancevs trīcēja pie visām miesām, aši košļādams ar smaganām. Kāds zēns, notupies zemē, līdz­jūtīgi noraudzījās, kā Mancevs, nokodis no maizes ri­kas, ikreiz piespieda to pie pinkainās bārdas, it kā bai­dījās: vai nav sapnis visa šī dzīve, kas ielauzusies viņa pussagruvušā mājokli.

—  Nikolaj Kristoforovič, vai patiešām jūs mani ne­pazīstat?

—  Nē, nē, esmu atradis no cilvēkiem, — murmināja Mancevs, — es ļoti ilgi neesmu ēdis maizi.

—   Es esmu Ivans Gusevs … Nikolaj Hristoforovič, es visu izdarīju, kā jūs bijāt licis. Atcerieties, vēl drau­dējāt man galvu noraut.

Mancevs neko neatcerējās, tikai blenza uz liesmu ap­spīdētajām, svešajām sejām. Ivans sāka viņam stāstīt, kā toreiz gājis caur taigu uz Petropavlovsku, slēpies no lāčiem, redzējis rudu kaķi teļa lielumā, briesmigi no­bijies, bet kaķis un aiz tā vēl tris kaķi pagājuši garām; pārticis no ciedru riekstiem, kurus sameklējis vāveru ligzdās; Petropavlovskā nolidzis uz kuģa mizot kartupe­ļus; atbraucis uz Vladivostoku un vēl septiņus tūkstošus kilometru kratījies zem vagoniem ogļu kastēs.