Inženiera Garina hiperboloīds

—   Es piedāvāju ko citu. Mans naidniek, klausie­ties… Es sakoncentrēšu savās rokās absolūti visu varu uz zemeslodes. Neviens dūmenis nesāks kūpēt bez manas pavēles, neviens kuģis neatstās ostu, neviens āmurs nedimdēs. Viss pakļauts — līdz pat tiesībām elpot — cen­tram. Centrā — es. Man pieder viss. Es lieku izkalt savu profilu uz zelta ripiņām: ar bārdiņu, vainagā, bet otrajā pusē Lamola kundzes profilu. Pēc tam es atlasu «pirmo tūkstoti» — teiksim, kādus divus trīs miljonus pāru. Tie būs patricieši. Viņi nodosies augstākām baudām un jaunradei. Pēc tam mēs aprēķināsim, cik darba roku va­jag kultūras pilnīgai apkalpošanai. Arī te izdarīsim at­lasi. Sos pieklājības pēc nosauksim par darba rūķiem . ..

—  Nu, protams …

—   Irgoties, mans draugs, varēsiet pēc sarunas bei­gām … Viņi nedumposies, nē, dārgais biedri. Revolū­ciju iespējamība būs iznīcināta jau iedīglī. Katram dar­ba rūķim pēc klasifikācijas un pirms darba grāmatiņas izsniegšanas tiks izdarīta maza operācija. Pilnīgi ne­manāmi, zem nejaušas narkozes… Niecīgs dūriens gal­vaskausā. Nu, vienkārši noreiba galva — atģidās, un viņš jau ir vergs. Un, beidzot, atsevišķu grupu mēs izo­lēsim kaut kur dāsnā salā vienīgi vairošanās nolūkā. Visus pārējos nāksies novākt kā nederīgus. Tāda ir nā­kamās cilvēces struktūra pēc Pjotra Garina projekta. Sie darba rūķi strādā un kalpo bez kurnēšanas par vē­deru kā zirgi. Viņi vairs nav cilvēki, viņiem nav citu rūpju, izņemot badu. Viņi jutīsies laimīgi, gremodami barību. Bet izredzētie patricieši — tie jau būs pusdievi.

Lai gan es cilvēkus vispār nicinu, tomēr patīkamāk uz­turēties labā sabiedrībā. Ticiet, draudziņ, tas būs visīs­tākais zelta laikmets, par kuru sapņojuši dzejnieki. Šaus­mas, kas tiks pieredzētas, attīrot zemeslodi no liekiem iedzīvotājiem, aizmirsīsies loti ātri.

—  Fašisma utopija, diezgan interesanti, — noteica Šeļga. — Vai Rollingam par to stāstījāt?

—   Nav utopija — tur jau tas joks. Esmu tikai lo­ģisks … Rollingam es, protams, neko neesmu stāstī­jis, jo viņš ir vienkārši dzīvnieks … Lai gan Rollings un visas pasaules Rollingi akli dara to, ko es veidoju par pabeigtu un skaidru programu. Bet dara to barba­riski, smagi un gausi. Rīt, ceru, mēs būsim jau uz sa­las… Redzēsiet, es nedzenu jokus …

—  Ar ko tad sāksiet? Kalsiet naudu ar bārdiņu?

Vai tu redzējies, kā šī bārdiņa jums ķērusies

kaulā. Nē. Es sākšu ar aizsardzību. Nostiprināšu salu. Un vienlaicīgi trakā ātrumā lauzīšos caur olivīna joslu. Pār pasauli pirmoreiz savilksies draudīgi mākoņi, kad es nogāzīšu zelta paritētu.[28] es varēšu iegūt zeltu ne­ierobežotā daudzumā. Pēc tam pāriešu uzbrukumā. Būs karš — drausmāks par četrpadsmitā gada karu. Mana uzvara ir droša. Pēc tam — pēc kara un manas uzvaras notiks pāri palikušo iedzīvotāju atlase, nederīgo elementu iznīcināšana, un mana izredzētā rase sāks dzīvot kā dievi, bet darba rūķi sāks strādāt nevis aiz bailēm, bet pēc sirdsapziņas, apmierināti kā pirmie cilvēki paradīzē. Veikli? Ko? Nepatīk?

Garins atkal sāka smieties. Šeļga aizvēra acis, lai nebūtu jāskatās uz viņu. Arodbiedrību bulvārī sāktā spēle izvērtās par nopietnu partiju. Šeļga gulēja un domāja. Bija atlicis bīstams, bet vienīgi iespējamais gājiens, kas varēja novest pie uzvaras. Vismaz patlaban būtu gluži aplami noraidīt Garina priekšlikumu.

Šeļga pasniedzās pēc papirosa, Garins ar smīnu viņu novēroja.

—  Vai izšķīrāties?

—  Jā, izšķīros.

—  Jauki. Es atklāju kārtis: jūs man esat vajadzigs kā krams uguns uzšķilšanai. Šeļga, man apkārt truli zvēri. Cilvēki bez fantāzijas. Mēs ar jums strīdēsimies, bet es panākšu, ka jūs strādāsiet kopā ar mani. Kaut vai pirmajā posmā, kad mēs sitīsim Rollingus … Starp citu, brīdinu, sargieties no Rollinga, viņš ir stūrgalvīgs: ja reiz nolēmis jūs nogalināt, tad nogalinās.

—   Es jau sen brīnos, kāpēc jūs neesat viņu atdevis par ēsmu haizivīm.

—  Man vajadzīgs ķīlnieks … Bet pilnīgi skaidrs ir tas, ka «pirmā tūkstoša» sarakstā viņš neiekļūs… Nu, ģērbieties, ejam vakariņās.

82

Negaisa mākoņi nogrima ziemeļaustrumos. Zilais okeāns bija neparasti glāstains. Viļņu mīkstās galotnes stiklaini laistījās. Nopakaļ jahtai pa ūdenī ievilkto vagu dzinās delfīni, steidzās cits citam priekšā, meta kūle­ņus, eļļaini spīdīgi un jautri. Ķērkstoši klaigāja lielas kaijas, lidinādamās virs burām. Tālumā no okeāna kā zilgana mirāža cēlās klinšainas salas kontūras.

Augšā, no mucas, matrozis sauca: «Zeme!» Uz klāja stāvošie nodrebēja. Tā bija nezināmas nākotnes zeme. Tā atgādināja garenu mākonīti, kas gulēja pie horizonta. «Arizonu» uz salu dzina pilnas buras.

Matroži mazgāja klāju, slampādami basām kājām. Plūksnaina saule kvēloja debess un okeāna bezgalīga­jos dziļumos. Garins, plūkādams bārdiņu, pūlējās ielū­koties aiz nākotnes plīvura, kas ietina salu. Ak, ja zi­nātu! …

83

Vasiļjevas salas tālajās perspektīvās liesmoja rudens saulriets. Asinssarkana un drūma gaisma apspīdēja liel­laivas ar malku, velkoņus zvejnieku laivas, starp celiņu režģotajiem celtņiem sapinušos dūmus. Kā ugunsgrēks dega tukšo piļu logi.