Inženiera Garina hiperboloīds

Atskanēja dobja dārdoņa, kas atbalsojās visā klin­šainajā amfiteātri, — vulkāns izšāva akmens blāķi.. . Mancevs un Ivans skrēja, aizklājuši galvas ar rokām, pa priekšu lēkšoja āzis, vilkdams auklu …

91

Piestātnes masts bija gatavs. No Zelta salas ziņoja, ka dirižablis izlidojis, neraugoties uz barometra drau­dīgo prognozi.

Visas šis pēdējās dienas Artūrs vedināja Mancevu uz vaļsirdīgu sarunu par viņa izcilajiem atklājumiem. Apsēdies uz lāvas tālāk no strādniekiem, viņš izvilka blašķi ar spirtu un lēja Mancevam klāt pie tējas.

Strādnieki gulēja uz grīdas, uz skuju cisām. Lāgu lāgiem kāds no viņiem piecēlās un piemeta pavardā ciedru stublājus. Liesmas apspīdēja nokvēpušās sienas, nogurušās, bārdainās sejas. Vējš auroja virs jumta.

Artūrs Levī centās runāt klusi, glāstaini, nomieri­noši. Bet Mancevs, šķiet, bija galīgi zaudējis prātu…

—   Klausieties, Artūr Artūrovič, liekas, tā jūs sauca . .. Beidziet vērpt viltu. Mani dokumenti, manas formulas, mani dziļurbumu projekti, manas dienasgrā­matas ielodētas skārda kārbā un noslēptas drošā vietā . .. Es aizlidošu, tie paliks šeit, tos nedabūs neviens, pat Garins. Neatdošu, pat uzvilkts uz moku sola …

—   Nomierinieties, Nikolaj Hristoforovič, jums ir da­rīšanas ar godīgiem cilvēkiem.

—   Es nemaz neesmu tāds muļķis. Garinam vajadzī­gas manas formulas … Bet man vajadzīga mana dzī­vība. Es gribu katru dienu mazgāties smaržīgā vannā, smēķēt dārgu tabaku, dzert labu vīnu … Es ielikšu zo­

bu§ un košļāšu trifeļus … Es arī alkstu slavas! Es esmu to pelnījis! … Lai nelabais jūs parauj ar visu Garinu …

—   Nikolaj Hristoforovič, Zelta salā jūs dzīvosiet kā ķeizars . ..

—  Nemelsiet niekus. Es pazīstu Garinu … Viņš mani neieredz, tāpēc ka Garins pats ir mana izdoma . .. Bez manis no viņa būtu iznācis vienkārši sīks blēdis .. . Jūs vedīsiet ar dirižabli manas dzīvās smadzenes, nevis burtnīcas ar manām formulām.

Ivans Gusevs, sasprindzinājis dzirdi, klausījās šo sa­runu fragmentus. Naktī, kad bija pabeigts piestātnes masts, viņš aizrāpoja pa lāvu pie Manceva, kas gulēja ar vaļējām acīm, un čukstēja viņam pie pašas auss:

—   Nikolaj Hristoforovič, spļauj viņiem virsū. Brauk­sim labāk uz Ļeņingradu … Mēs ar Taraškinu lutināsim jūs kā mazu bērnu … Zobus ieliksim.. . Dabūsim labu dzivojamo platību, — kāpēc jums jāpiņķējas ar bur­žujiem …

—   Nē, Vaņka, es esmu pazudis cilvēks, mani moka pārāk neapvaldītas vēlēšanās, — atbildēja Mancevs, vēr­damies griestos, kur no baļķu starpām nokarājās nokvē­pušu sūnu kušķi. — Septiņus gadus zem šā nolādētā jumta plosījās mana fantāzija … Es negribu gaidīt vairs nevienu dienu …

Ivans Gusevs jau sen noskārta, kas tā par «franču ekspedīciju», viņš uzmanīgi klausījās, vēroja un izdarija savus secinājumus.

No Manceva viņš tagad neatkāpās ne soli un šai pēdējā naktī negulēja: kad acis sāka lipt ciet, viņš bāza degunā putna spalvu vai knieba sev, kur vairāk sāp.

Gaismai austot, Artūrs Levī sapicis uzvilka puskažoku, aptina ap kaklu šalli un aizgāja uz radiostaciju, tā atradās turpat blakus, zemnīcā. Ivans nenovērsa acu no Manceva. Tiklīdz Artūrs Levī bija izgājis, Mancevs aplaida skatienu visapkārt — vai visi aizmiguši — pie­sardzīgi nolīda no lāvas, aizlavījās uz mājokļa tumšo kaktu, pacēla galvu. Bet laikam viņa acis labi nerādīja, viņš atgriezās, iemeta pavardā darvēkšņus. Kad uguns iedegās, atkal devās uz kaktu.

Ivans atskārta, uz ko Mancevs skatās, — kaktā, tur, kur krustojās guļbūves baļķi, griestos starp pārseguma

sijām melnoja sprauga, sūnas bija izplēstas. Tas arī da­rīja Mancevu nemierīgu … Pastiepies uz pirkstgaliem, viņš norāva no zemajiem griestiem melno sūnu kušķus un krekšķinādams aizbāza ar tiem spraugu.

Ivans aizmeta spalviņu, ar kuru bija kutinājis de­gunu, pagriezās uz sāniem, pārvilka pār galvu segu un tūdaļ aizmiga …

Sniega vētra nerimās. Jau otru dienu milzīgais diri­žablis karājās virs klajuma, pietauvots ar priekšgalu pie piestātnes masta. Masts liecās un čīkstēja. Cigārveidīgais ķermenis šūpojās, un, skatoties no apakšas, likās, ka gaisā pacēlusies metala liellaiva. Apkalpe tik tikko jau­dāja attīrīt no sniega gaisa kuģa bortus.

Kapteinis, izliecies no gondolas, sauca Artūram Levī, kas stāvēja apakšā:

—  Hallo! Artūr Artūrovič, kāda velna pēc! Vajag lidot prom . . . Cilvēkiem vairs nav spēka.

Levī atbildēja caur zobiem:

—   Es vēlreiz runāju ar salu. Zēnu pavēlēts atvest, lai tas maksātu ko maksādāms.

—   Masts neizturēs . ..

Levī tikai paraustīja plecus. Galvenais, protams, ne­bija zēns. Ivans šonakt bija pazudis. To neviens pat ne­pamanīja. Pietauvoja dirižabli, kas parādījās rītausmā un ilgi riņķoja sniega mākoņos virs klajuma. Izkrāva pārtiku (Artūra Levī ekspedīcijas strādnieki paziņoja, ka gadījumā, ja viņi nesaņems pietiekamu daudzumu pārtikas un naudas prēmijas, tad uzšķērdīs dirižablim vēderu ar piroksilīna spridzekli.) Uzzinājis, ka zēns ir pazudis, Artūrs Levī atmeta ar roku:

—   Nav svarīgi.

Taču notikumi ņēma daudz nopietnāku virzienu.