Inženiera Garina hiperboloīds

Gar līča lēzeno krastu taisnās rindās stiepās nolik­tavu un dzīvojamo būvju jumti. Pa ceļiem kā skudras kustējās cilvēki. Ripoja automobiļi un motocikli. Salas centrā zilgmoja ezers, no tā dienvidu virzienā iztecēja līkumota upīte. Tās krastos atradās tīrumu un dārzu joslas. Visa austrumu nogāze zaļoja kā smaragda pa­klājs — tur aplokos ganījās ganāmpulki. Ziemeļaustru­mos pils priekšā starp klintīm raiboja fantastiskas puķu lauku un koku stādījumu figūras.

Vēl pirms pusgada te bija tuksnesis — asa zāle, ar pelēku jūras sāli pārklāti akmeņi un nīkulīgi krūmi Kuģi izgāza salā tūkstošiem tonnu ķīmiskā mēslojuma, tika izraktas artēziskās akas, atvesti augi, veseli koki.

No gondolas augstumiem Zoja raudzījās uz okeānā iemestu zemes stūrīti, krāšņu un mirdzošu, sniegbaltu krasta bangu apskalotu, tīksminājās par salu kā sieviete, kas tur rokā dārglietu.

93

Pasaulē bija septiņi brīnumi. Tautu atmiņā līdz mūsu dienām saglabājušies tikai trīs: Efesas Diānas templis1 ,

'Efesas Diānas templis — seno romiešu rrēness un medību dievietes svētnīca Efesā. So templi, kas bija izdaudzināts arhitektonisko formu daiļuma dēļ, 856. gadā pirms m. e. nodedzi­nāja grieķis Herostrats, lai padarītu sevi slavenu.

Par astoto brīnumu, kā diendienā daudzināja Lamola kundze, bija uzskatāma šahta Zelta salā. Pie vakariņu galda nupat grezni iekārtotā pils zālē ar milzīgiem okeāna vēsmām pavērtiem logiem Lamola kundze pacēla kausu:

— Par brīnumu, par ģēniju, par drosmi.

Visa izmeklētā salas sabiedrība piecēlās un sumināja Lamola kundzi un Garinu Visus bija aizrāvis darba drudzis un fantastiskās ieceres Lai tur, kontinentos, vaimanā par tiesibu mīdīšanu kājām. Nospļauties. Te dienu un nakti dobjā pazemes balsī dūc šahta, šķind ele­vatoru kausi, lauzdamies aizvien dziļāk un dziļāk uz ne­izsmeļamajiem zelta krājumiem. Sibīrijas taiga, Kalifornijas gravas, Klondaikas sniega tuksneši — blēņas, sīkrūpnieciba. Zelts atrodas zem kājām jebkurā vietā, tikai jāizurbjas caur granītiem un verdošu olivīnu.

Nelaimigā Manceva dienasgrāmatās Garins atrada šādu ierakstu:

«Mūsu laikā, kad beidzas ceturtais ledus laikmets un ārkārtīgi strauji sāka attīstīties viena no dzīvnieku su­gām, būtnes bez apspalvojuma, spējīgas pārvietoties uz pakaļkājām un apgādātas ar dažādu skaņu izteikšanai piemērotu mutes dobuma iekārtojumu, — zemeslode iz­skatās šādi:

Tās virskārta sastāv no sacietējušiem granītiem un dioritiem, kas izveido piecus līdz divdesmit piecus kilo­metrus biezu slāni. Sī garoziņa no ārpuses pārklāta ar jūras nogulām, bojā gājušu augu (akmeņogles) un bojā gājušu dzīvnieku (nafta) slāņiem. Garoza balstās uz otrā zemeslodes apvalka — izkusušiem metāliem — uz olivīna joslas.

Šķidrā olivīna josla vietumis, piemēram, dažos Klusā okeāna rajonos, pienāk tuvu zemes virspusei, līdz piecu kilometru dziļumam.

Šā otrā šķidrā apvalka biezums patlaban sasniedz vairāk nekā simt kilometru un palielinās par kilometru katros simt — tūkstoš gados.

Šķidrajā olivīna joslā jāizšķir trīs slāņi: zemes garo­zai tuvākais — vulkānu izmestie izdedži, lava; vidējais slānis — olivīns, dzelzs, niķelis, tas ir, elementi, no ku­riem sastāv meteorīti, kas rudens naktīs zvaigžņu veidā krīt uz zemi, un, beidzot, trešais, apakšējais slānis — zelts, platīns, cirkonijs, svins, dzīvsudrabs.

Šie trīs olivīna joslas slāņi tikpat kā uz spilvena atdusas uz hēlija gāzes, kas sabiezināta līdz šķidram stāvoklim un rodas kā atomu sairšanas produkts.

Un, beidzot, zem šķidrās gāzes apvalka atrodas ze­mes kodols. Tas ir ciets, metālisks, tā temperatūra ir ap­mēram divi simti septiņdesmit trīs grādi zem nulles, tas ir, līdzinās pasaules izplatījuma temperatūrai.

Zemes kodols sastāv no smagiem radioaktīviem me­tāliem. Mums pazistami divi no tiem, kas atrodas Mendeļejeva tabulas beigās, tie ir urāns un torijs. Bet šie elementi paši rodas, sairstot līdz šim dabā nepazīsta­mam ultrasmagam pamatmetalam.

Es atradu tā pēdas vulkāniskajās gāzēs. Tas ir me­tāls M. Šis metāls ir vienpadsmit reižu smagāks par platīnu. Tam piemīt ārkārtīgi spēcīga radioaktivitāte. Ja vienu kilogramu šā metala izceltu virszemē, viss dzīvais vairāku kilometru attālumā būtu pagalam, visi priekš­meti, kas pārklāti ar tā emanāciju[31] , izstarotu gaismu.

Tā kā zemes kodola īpatsvaru veido pavisam astoņas vienības (dzelzs īpatsvars), kas vienmēr novedis pie ap­lamas domas, it kā kodols būtu no dzelzs, un tā kā nevar apgalvot, ka metāls M atrodas zemes kodolā, zem mil-jons atmosfēru spiediena, porainā stāvoklī, tad jānonāk pie vienigā secinājuma:

Zemes kodols ir tukša lode vai bumba no metala M, tā pildīta ar hēliju, kas milzīgā spiediena dēļ atrodas kristāliskā stāvoklī.

Šķērsgriezumā zemeslode izskatās šādi:

A zemes garoza, jūras nogulas

B olivīna josla

D-kodols no metala M

C-kristāliskais hēlijs