Inženiera Garina hiperboloīds

Strādniekiem bija zināms, kādam nolūkam zemes dzīlēs tiek urbta milzīgā šahta. Garins visiem paziņoja, ka norēķina dienā viņš atjaus katram ņemt līdz tik daudz zelta, cik var panest uz muguras. Tāpēc salā ne­bija neviena cilvēka, kas ar satraukumu nevērotu, kā tērauda lentas aiznes uz okeānu zemes dzīļu iežus, kas nenoreibtu no dzeltenīgās dūmakas virs šahtas mutes.

97

— Kungi, mūsu darbā iestājies vissatraucošākais posms. Es gaidīju to un esmu sagatavojies, bet tas, pro­tams, nemazina briesmas. Mēs tiekam bloķēti. Nupat sa­ņēmu radiogramu: divus mūsu kuģus, kas veda veiddzelzi šahtas nostiprināšanai, konservus un saldētu jēra gaļu, aizturējis amerikāņu kreiseris un uzlicis prīzi. Tas nozīmē — sācies karš. Kuru katru brīdi gaidāms ofi­ciāls pieteikums. Viens no maniem tuvākajiem mērķiem ir karš. Taču tas sākas agrāk, nekā man vajadzīgs. Kon­tinentā pārāk nervozē. Es paredzu, kā viņi rīkosies: viņi baidās no mums, viņi centīsies mūs nomērdēt badā. Jūsu zināšanai: pārtikas salā pietiks divām nedēļām, nerē­ķinot ganāmpulkus. Sais četrpadsmit dienās mums va­jadzēs pārraut blokādi un atvest konservus. Uzdevums ir grūts, bet izpildāms. Turklāt mani aģenti, kas uzrādīja Rollinga čekus, ir arestēti. Naudas kasē mums nav. Trīssimt piecdesmit miljoni dolāru iztērēti līdz pēdējam centam. Pēc nedēļas mums jāmaksā algas, ja norēķinā­simies ar čekiem, strādnieki sadumposies un apstādinās hiperboloīdus. Tātad septiņu dienu laikā mums jā­sadabū nauda.

Sēde notika mijkrēslī vēl nepabeigtajā Garina kabi­netā. Piedalījās Cermaks, inženieris Sefers, Zoja. Šeļga un Rollings. Garins, kā vienmēr briesmu un garīga sprie­guma brižos, runāja ar sminu. šūpodamies uz papēžiem, sabāzis rokas kabatās. Zoja vadīja apspriedi, turēdama roka āmurīti. Cermaks, sīciņš, nervozs, ar iekaisušām acīm. nokrekšķinājies teica:

—  Otrs Zelta salas likums skan: neviens nedrīkst ielūkoties hiperboloida konstrukcijas noslēpumā. Ikviens, kas pieskāries kaut vai hiperboloida ārējam apvalkam, sodāms ar nāvi.

—  Jā, — Garins apstiprināja, — tāds ir likums.

—   Lai sekmīgi tiktu galā ar jūsu aprādītajiem pa­sākumiem, būs vienlaicīgi jāizmanto vismaz tris hiper­boloīdi: viens naudas sagādei, otrs blokādes pārrauša­nai, trešais salas aizsardzībai. Jums vajadzēs piešķirt diviem saviem palīgiem izņēmuma stāvokli.

Iestājās klusums. Vīrieši sekoja cigāru dūmiem. Rol­lings citigi ostīja pīpi. Zoja pagrieza galvu pret Garinu. Viņš teica:

—   Labi. (Vieglprātīgs žests.) Publicējiet. Otrais li­kums izņēmuma kārtā nav attiecināms uz diviem cilvē­kiem šai salā: uz Lamola kundzi un …

Garins jautri pārliecās par galdu un uzsita Šeļgām uz pleca:

—  Viņam, Šeļgām, kā otram uzticu aparāta noslē­pumu …

—  Jūs esat kļūdījies, biedri, — atbildēja Šeļga, no­ņemdams roku no pleca, — es atsakos.

—' Iemesls?

—  Man nav jādod paskaidrojumi. Padomājiet — pats uzminēsiet.

—   Es uzdodu jums iznīcināt amerikāņu floti.

—  Jauks darbiņš, nav ko teikt. Nevaru.

—   Kāpēc, velns parāvis?

—   Kāpēc? . . . Tāpēc, ka ceļš slidens …

—   Pielūkojiet, Šeļga.

—   Lūkojos …

Garinam bārdiņa paslējās, pazibēja zobi. Viņš saval­dījās. Klusi noprasīja:

—  Jums ir kas aiz ādas?

—  Mana līnija, Pjotr Petrovič, ir atklāta. Es neko ne­slēpju.

Šī īsā saruna norisa krieviski. Neviens, izņemot Zoju, to nesaprata.

Šeļga atsāka vilkt ķeburus uz papīra lapas. Garins teica:

—  Tātad pie hiperboloīdiem norīkoju vienu palīgu — Lamola kundzi. Ja jums nekas nav pretī, cienītā kun­dze, «Arizona» gatava braucienam, no rīta jūs varat do­ties okeānā …

—   Kas man jādara okeānā? — Zoja pavaicāja.

—  Jāaplaupa visi kuģi, kurus sastapsiet uz Transpacifika līnijām. Pēc nedēļas mums jāmaksā strādnie­kiem.

98

īsi pirms divdesmit trim no Ziemeļamerikas flotes eskadras flagmaņa līnijkuģa tika pamanīts svešķerme­nis virs Dienvidu Krusta zvaigznāja.

Zilgani, līdzīgi komētu astēm, prožektoru staru kūļi, kas slaucīja zvaigžņoto debess jumu, sadurstījās un ietriecās svešķermenī. Tas iemirdzējās. Simtiem tālskatu pētīja metala gondolu, propelleru caurspīdīgos apļus un burtus P un G uz dirižabļa borta.

Iemirgojās gaismas signāli uz kuģiem. No flagmaņkuģa pacēlās četri hidroplāni un rēkdami strauji uzli­doja pret zvaigznēm. Eskadras kuģi, palielinādami āt­rumu, virzījās ierindā cits aiz cita.

Lidmašīnu rēkoņa kļuva aizvien viedāka, aizvien klu­sāka. Un pēkšņi gaisa kuģis, uz kuru tās traucās, izgaisa no redzes loka. Daudzi tālskati tika izberzti ar mutau­tiem. Kuģis bija pazudis naksnīgajās debesīs, lai arī kā prožektori to meklēja.

Tad atskanēja apslāpēti ložmetēja tarkšķi — sataustī­juši. Tarkšķēšana aprāvās. Pie debesīm, mezdams kū­leņus, stāvus lejā drāzās spīdošs kukainis Vērotāji iekliedzās — tur krita hidroplāns un ietriecās kaut kur melnajos viļņos. Kas noticis?

Un atkal — tak-tak-tak-tak padebešos ietarkšķējās ložmetēji un atkal aprāvās, cita pēc citas visas trīs lidmašīnas kūleņodamas izdrāzās caur prožektoru staru kūļiem un, pārgājušas grīstē, ielikās okeānā. Uz flagmaņkuģa sāka ņirbēt gaismas signāli. Iemirgcjās ugunis līdz pašam horizontam: kas noticis?