Inženiera Garina hiperboloīds

Pēc tam visi ieraudzīja skrienam pretim vējam — šķērsām ķīļūdens līnijai — melnu, plūksnainu mākoni. Tur, ietinies dūmu aizsegā, nolaidās zemāk gaisa kuģis. Uz flagmaņa signalizēja: «Sargies, gāze Sargies, gāze.» Ierējās zenitlielgabali. Un tūdaļ uz klāja, uz tiltiņiem, uz bruņu sitējiem torņiem nokrita, eksplodēja gāzu bumbas.

Pirmais krita admirālis, divdesmit astoņus gadus vecs skaistulis, kas aiz lepnuma nebija uzlicis masku: sakampa kaklu un nogāzās zemē ar uztūkušu, zilu seju. Dažās sekundēs saindēti bija visi, kas atradās uz klāja, gāzmaskas, izrādījās, neko daudz nelīdzēja. Uz flagmaņkuģa bija nomesta nepazīstama gāze.

Komandēšanu uzņēmās viceadmirālis. Kreiseripagrie­zās uz labo halzi un atklāja zenītuguni Tris zalves satricināja nakti. Trīs uzliesmojumi, kas izrāvās no liel­gabalu stobriem, pārlēja pār okeānu asiņainu gaismu. Trīs tērauda nezvēru spieti, kaukdami ar aklajām galvām, aizdrāzās velns zin kur un pārsprāguši apblāzmoja zvaigžņoto debesi.

Tūlīt pēc zalvēm no kreiseriem atrāvās seši hidro­plāni — visas komandas maskās. Bija acīm redzams, ka pirmie četri aparāti aizgājuši bojā, uzdurdamies sa indētajam gaisa kuģa dūmu aizsegam. Tagad bija likts uz spēles amerikāņu flotes gods. Uz kuģiem nodzisa ugu­nis. Palika vienīgi zvaigznes. Tumsā varēja dzirdēt, ka šļakstēja viļņi pret tērauda bortiem un augstu gaisā zumēja lidmašīnas.

Beidzot! .. . Tak-tak-tak-tak — no Piena Ceļa sidrabai­nās miglas atplūda ložmetēju tarkšķi … Pēc tam — it kā paukšķētu pudeļu korķi. Tur sākās uzbrukums ar gra nātām. Zenītā iemirdzējās brūni melnā gaismā mutuļo­jošs mākonītis: no tā, noliecis strupo purnu, izslīdēja me­tala cigārs. Tā muguru apņēma liesmu mēlītes. Cigārs drāzās ieslīpi uz leju, atstādams aiz sevis mirguļojošu asti, un, viscaur liesmu apņemts, nokrita aiz horizonta.

Pēc pusstundas viens no hidroplāniem ziņoja, ka no­

laidies virs degošā dirižabļa un apšāvis ar ložmeteju visu, kas bija palicis dzivs uz tā un pie tā.

Uzvara amerikāņu eskadrai bija dārgi maksajusi: gājušas bojā četras lidmašīnas ar visu ekipāžu. Noin­dēti ar gāzēm divdesmit astoņi virsnieki, tai skaitā es­kadras admirālis, un simt trīsdesmit divi matroži. Sma­gos zaudējumus vēl smagākus darīja apziņa, ka lieliskie līnijkreiseri ar vareno artilēriju bija atradušies tūļīgu pingvīnu stāvoklī: pretinieks uzbruka (ar kādu līdz tam nepazīstamu gāzi) no augšas, kā gribēja. Vajadzēja re­vanšēties, parādīt jūras artilērijas patieso varenību.

Sādā garā kontradmirālis tai pašā naktī nosūtīja uz Vašingtonu ziņojumu par jūras kaujas norisi. Viņš bija par Neliešu salas bombardēšanu.

Jūras ministra atbilde pienāca pēc diennakts: doties uz minēto salu un nolīdzināt to ar okeāna viļņiem.

99

—   Nu ko? — Garins izaicinoši iejautājās, nolikdams uz rakstāmgalda radiouztvērēja austiņas. (Sēde notika tai pašā sastāvā, izņemot Lamola kundzi.) — Nu ko, cienītie kungi? … Varu apsveikt… Blokāde vairs neek­sistē … Amerikas flote saņēmusi pavēli par salas bom­bardēšanu.

Rollings sāka trīcēt, piecēlās no krēsla, pīpe izkrita viņam no mutes, violetās lūpas sašķiebās, it kā viņš gribētu, bet nevarētu izteikt kādu vārdu.

—   Kas jums lēcies, vecais? — Garins noprasīja. — Vai jūs tā uztrauc tēvzemes flotes tuvošanās? Ne­varat sagaidīt, kad mani varēs pakārt pie masta? Vai ari nobijāties no bombardēšanas? … Protams, tas būtu diez­gan muļķīgi, ka amerikāņu lādiņš jūs sašķaidītu slap­jos gabaliņos. Vai arī sirdsapziņa, velns parāvis, jums iekņudējusies … Kā nekā mēs karojām par jūsu naudiņu.

Garins aprauti iesmējās, novērsās no veča. Rollings, tā arī neko nepateicis, noslīga atpakaļ krēslā, aizklaja zemes pelēko seju ar trīcošām rokām.

—   Nē, kungi… Bez riska var nopelnīt tikai trīs centus uz dolāru. Mēs tagad briesmīgi riskējam. Mūsu

izlūkošanas dirižablis teicami izpildīja uzdevumu … Lūdzu piecelties kāj as, godājot divpadsmit kritušos, tai skaitā dirižabja komandieri Aleksandru Ivanoviču Volšinu. Dirižablis paguva notelefonēt sīkas ziņas par es­kadras sastāvu. Astoņi jaunākā tipa līnijkreiseri apbru­ņoti ar četriem torņiem, pa trim lielgabaliem katrā. Pēc kaujas viņiem būs palikuši pāri vismaz divpadsmit hidro­plāni. Tad vēl vieglie kreiseri, mīnukuģi un zemūdenes. Ja katra šāviņa triecienu pieņemam par septiņdesmit pieciem miljoniem kilogramu dzīvā spēka, tad visas es­kadras zalve pa salu apaļos skaitļos būs vienlīdziga miljardam kilogramu dzīvā spēka.

—  Jo labāk, jo labāk, — Rollings nočukstēja.

—   Beidziet činkstēt, vectētiņ, kauns… Biju pavi­sam piemirsis, kungi, mums jāpateicas misteram Rollin­gam, ka viņš mums laipni atvēlējis visjaunāko un pa­gaidām slepenībā turēto izgudrojumu — gāzi ar nosau­kumu «Melnais krusts». Ar tās palīdzību mūsu piloti no­trieca ūdeni četrus hidroplānus un izsita no ierindas flagmaņkuģi. ..

—   Nē, es neesmu jums laipni atvēlējis «Melno krustu», mister Garin! — Rollings gārdzoši iekliedzās. — Ar revolveri rokā jūs izspiedāt no manis pavēli atsū­tīt uz salu balonus ar «Melno krustu».