Inženiera Garina hiperboloīds

metals M, kas veido zemes kodolu, nemitīgi sairdams un pārvērzdamies citos vieglos metālos, atbrīvo kolosālu daudzumu siltuma. Zemes kodols sakarst. Pēc vairākiem miljardiem gadu sakarsīs visa zemeslode, uzsprāgs kā bumba, uzliesmos, pārvērtīsies gāzu lodē ar diametru līdz orbītai, kādu mēness apliec ap zemi, pamirdzēs kā maza zvaigzne un pēc tam sāks atdzist un atkal saruks lidz zemeslodes apmēriem. Tad atkal uz zemes radīsies dziviba, pēc miljardiem gadu parādīsies cilvēks, sāksies strauja cilvēces attistība, cīņa par augstāko pasaules so­ciālā iekārtojuma formu.

Tad zeme, sairstot atomiem, atkal nemitīgi sakarsīs, lai atkal uzliesmotu kā maza zvaigzne.

Tas ir zemes dzives riņķojums. Šādi riņķojumi no­tikuši neskaitāmas reizes un neskaitāmas reizes notiks nākotnē. Nāves nav. Ir mūžīga atjaunotne .. .»

To Garins izlasīja Manceva dienasgrāmatā.

94

Šahtas augšējās malas bija iekaltas tērauda bruņās. Masīvi cilindri no grūti kūstoša tērauda nolaidās aizvien dziļāk šahtā. Tie nonāca līdz vietai, kur temperatūra sa­sniedza trīssimt grādus. Tas notika negaidīti, lēcienvei­dīgi, piecu kilometru dziļumā.

Strādnieku maiņa un divi hiperboloīdi aizgāja bojā šahtas dibenā.

Garins bija neapmierināts. Cilindru nolaišana un kniedēšana aizkavēja darbus. Tagad, kad šahtas sienas bija nokaitētas, tās atdzesēja ar saspiestu gaisu, un sa­

cietēdamas tās pašas izveidoja varenas bruņas. Sienas nostiprināja pa diagonālēm ar režģotām fermām.

Šahtas diametrs nebija liels — divdesmit metri. Tās iekšpusē sarežģītā sistēmā savijās gaisa pievadcaurules un izvadcaurules, stiegrojumi, vadu tīkli, dūralumīnija gredzeni, pa kuriem slīdēja elevatoru kausi; skriemeli, platformas elevatoru transmisijām un platformas, uz kurām stāvēja šķidrā gaisa mašīnas un hiperboloīdi.

Visu darbināja elektrība: cejamliftus, elevatorus, ma­šīnas. Šahtas sānos tika izdobtas alas mašīnu novieto­šanai un strādnieku atpūtai. Lai atslogotu galveno šahtu, Garins ierīkoja paralēli tai otru, sešus metrus diametrā, tā savienoja alas ar elektriskiem liftiem, kas šāvās ar pneimatiskā lādiņa ātrumu.

Svarīgākā darbu daļa — urbšana norisa, saskaņoti darbojoties hiperboloidu stariem, šķidrā gaisa iekārtai un elevatoru smeļamkausiem. Divpadsmit īpašas kon­strukcijas hiperboloidi, kas saņēma enerģiju no volta lo­kiem ar šamota oglēm, urba un kausēja iežus, šķidra gaisa strūklas tos momentāli atdzesēja, un tie, sadrupdami sīkās daļiņās, nonāca elevatoru kausos. Degšanas produktus un tvaikus aizrāva ventilatori.

95

Pils Zelta salas ziemeļaustrumu daļā bija uzcelta pēc Lamola kundzes fantastiskajiem plāniem.

Tā bija milziga celtne no stikla, tērauda, tumšsar­kana akmens un marmora. Tajā atradās piecsimt zāles un istabas. Galvenā fasāde ar divām platām marmora kāpnēm izauga no jūras. Viļņi sašķida pret pakāpieniem un cokoliem kāpņu malās, kur parasto statuju vai vāžu vietā stāvēja četri režģoti bronzas tornīši, kas turēja apzeltītas lodes; tajās atradās pielādēti hiperboloīdi, draudīgi apsargādami pieeju no okeāna.

Kāpnes pacēlās lidz atklātai terasei, no tās divas dzi­ļas, kvadrātveidīgām kolonām nostiprinātas ieejas veda ēkas iekšienē. Visa akmens fasāde, mazliet slīpa kā senēģiptiešu būvēs, skopi rotāta, ar augstiem, šauriem logiem un plakanu jumtu, šķita skarba un drūma. Toties fasādes, kas izgāja uz iekšējo pagalmu, kur auga kāpe­lējošas rozes, verbenas, orhidejas, ziedoši ceriņi, mandeļkoki un lilijas, bija uzceltas grezni, pat draiskulīgi.

Divi bronzas vārti veda salas iekšienē. Tā bija pils — cietoksnis. Blakus tai uz klints simt piecdesmit metru augstumā pacēlās režģots tornis, kuru pazemes eja sa­vienoja ar Garina guļamistabu. Torņa augšējā platformā bija novietoti spēcigi hiperboloidi. Bruņu lifts uzšāvās līdz tiem no zemes dažās sekundēs. Visiem, pat Lamola kundzei, bija aizliegts, piedraudot ar nāves sodu, tuvo­ties torņa pamatam. Tas bija pirmais Zelta salas likums.

Pils kreisajā spārnā atradās Lamola kundzes istabas,labajā — Garina un Rollinga. Vairāk te neviens nedzī­voja. Pils bija domāta tām dienām, kad mirstīgajam vislielākā laime būs saņemt ielūgumu uz Zelta salu un ieraudzit pasaules valdnieces žilbinošo vaigu.

Lamola kundze gatavojās šai lomai. Darba viņai bija līdz kaklam. Tika izstrādātas etiķetes rīta stundai, liela­jām un mazajām pieņemšanām, pusdienām, vakariņam, maskarādēm un izpriecām. Plaši izvērsās viņas aktrises tempera-ments. Zojai patika daudzināt, ka viņa dzimusi pasaules skatuvei. Par etiķetes glabātāju bija izraudzīts slavenais baletu inscenētājs — krievu emigrants. Ar viņu Eiropā noslēdza kontraktu, viņš tika apbalvots ar bril­jantiem rotātu «Dievišķīgās Zojas» zelta ordeni baltā lentā un iecelts par gultzini (Chevalier de 1it).