Inženiera Garina hiperboloīds

Bez šiem iekšējiem — galma likumiem Lamola kundze kopā ar Garinu radīja «Zelta laikmeta baušļus» — nāka­mās cilvēces likumus. Tie bija tikai vispārēji projekti un pamatidejas, kas vēlāk būs jāapstrādā juristiem. Garins bija briesmīgi aizņemts, Zojai vajadzēja kaut kā izkom­binēt laiku Dienu un nakti viņas kabinetā dežurēja divas stenografistes.

Garins nāca tieši no šahtas, nomocījies, netīrs, pie­sūcies ar zemes un mašīneļļas smaku Viņš steidzīgi ēda, nokrita ar zābakiem uz atlasa divāna un ietinās pīpes dūmos (viņš atradās ārpus etiķetes, viņa paradumi — svēti un neatdarināmi) Zoja soļoja pa paklāju, viļādama kalsnajos pirkstos milzīgas kaklarotas pērles, un vedi­nāja Garinu uz sarunu.

Stenografistes pierakstīja domas. Pa nakti tās tika pārrakstītas uz mašīnas un no rīta pasniegtas Lamola kundzei gultā.

Ekspertīzei dažos jautājumos pieaicināja Rollingu. Viņš dzivoja lepnos, līdz galam nepabeigtos apartamen­tos. Iznāca no tiem tikai pie galda. Viņa griba un lep­nums bija salauzti. Šai pusgadā viņš bija stipri sašļucis. No Garina viņš baidījās. Vairījās palikt ar Zoju divatā. Neviens nezināja (un arī neinteresējās), ko viņš dara augām dienam. Grāmatas viņš savu mūžu nebija lasījis. Dienasgrāmatu, likās, nerakstīja. Dzirdēja runājam, ka viņš aizrāvies ar pipju kolekcionēšanu.

Kādu vakaru Zoja pa logu redzēja Rollingu sēžam uz marmora kāpņu priekšbeidzamā pakāpiena un žēli rau­gāmies uz okeānu, no kurienes pirms simt miljoniem gadu bija iznācis viņa sencis cilvēkveidīgas ķirzakas izskatā. Tas bija viss, kas bija palicis pāri no varenā ķimijas karaļa.

Ne zaudētie trīs simti miljoni dolāru, ne gūstniecība Zelta salā, pat Zojas neuzticība nebūtu Rollingu sa­lauzuši. Pirms divdesmit pieciem gadiem viņš pārdeva ielās zābaksmēri. Viņš prata, viņam patika cīnīties. Cik daudz pūlu, talanta un gribas bija izlietots, lai pie­spiestu cilvēkus maksāt viņam, Rollingam, zelta ripiņas! Eiropas karš, Eiropas izpostīšana — lūk, kādi spēki bija iekustināti, lai zelta straume plūstu «Aniline Rol­ling» kasēs.

Un pēkšņi šo zeltu, spēka un laimes ekvivalentu, smels no šahtas, kā mālus, kā dubļus, ar elevatora kau­siem neierobežotā daudzumā. Te nu Rollinga pazoles pa­lika karājamies tukšumā, viņš vairs nejutās dabas vald­nieks — «homo sapiens»1 . Nekas cits vairs neatlika kā kolekcionēt pipes.

Bet viņš vēl aizvien, paklausīdams Garinam, diktēja pa radio savu gribu «Aniline Rolling» direktoriem. Viņu atbildes bija nenoteiktas. Nebija šaubu: direktori netic, ka Rollings labprātīgi dzīvotu vientulībā uz Zelta salas. Viņam jautāja:

Homo sapiens (latin. «domājošs cilvēks») — mūsdienu cilvēka tips.

«Ko darīt, lai jūs varētu atgriezties kontinentā?»

Rollings atbildēja:

«Nervu ārstēšanas kurss noris sekmīgi.»

Pēc viņa rīkojuma tika saņemti vēl pieci miljoni mārciņu sterliņu. Kad pēc divām nedēļām viņš atkal deva rikojumu izsniegt šādu summu, Garina aģenti, kas uzrādīja Rollinga čeku, tika arestēti. Tas bija pirmais signāls par kontinenta uzbrukumu Zelta salai. Astoņu līnijkuģu flote, kas kreisēja Klusajā okeānā, starp divdesmitotro dienvidu platuma grādu un simt trīsdesmito rietumu garuma grādu, gaidīja vienīgi kaujas pavēli uz­brukt Neliešu salai.

96

Seši tūkstoši Zelta salas strādnieku un kalpotāju bija savervēti visās pasaules malās. Garina pirmais pa­līgs, inženieris Cermaks, kuram bija piešķirts guberna­tora tituls, izvietoja darbaspēku pēc nacionalitātēm piec­padsmit iecirkņos, kas bija norobežoti cits no cita ar dzeloņdrāšu žogu.

Katrā iecirknī bija uzceltas barakas un lūgšanas nami, pēc iespējas nacionālā gaumē. Konservi, biskvīti, marmelāde, muciņas ar kāpostiem, rīsu, marinētām me­dūzām, siļķēm, cīsiņiem un viss cits tika pasūtīts (Ame­rikas rūpnīcām) tāpat ar nacionālām etiķetēm.

Divreiz mēnesī tika izsniegtas darba drēbes, ieturētas nacionālā garā, un reizi pusgadā — nacionālie svētku tērpi: slāviem — krokoti uzsvārči un vestes, ķiniešiem — zīda jakas, vāciešiem — žaketes un cilindri, itāliešiem — zīda veļa un lakādas kurpes, nēģeriem — ar krokodilu zobiem un karuļiem izrotāti gurnu lakati un tā tālāk.

Lai attaisnotu iedzīvotāju acīs šis dzeloņainās robe­žas, inženieris Čermaks noorganizēja provokatoru štatu. Tādu provokatoru pavisam bija piecpadsmit. Viņi kuri­nāja nacionālo naidu: darbdienās mēreni, svētkos — līdz pat kautiņiem.

Salas policija, bijušie Vrangeļa virsnieki, kas valkāja Zojas ordeņa, mundieri — īsu baltas vadmalas žaketi ar zelta izšuvumiem un apstieptas kanārijkrāsas bik­ses„ uzturēja kārtību, lai nacionalitātes neiznīcinātu cita citu.

Salīdzinot ar kontinentu, strādnieki saņēma milzīgu algu. Daži sūtīja naudu uz dzimteni ar pirmo tvaikoni, citi nodeva glabāšanā. Iztērēt nebija kur, tā kā tikai svētku dienās vientuļā aizā salas dienvidaustrumu krastā bija atvērtas dzertuves un Lunaparks.