Inženiera Garina hiperboloīds

Viņš palika bez elpas un ļodzīdamies izgāja. Garins sāka izstrādāt salas aizsardzības plānu. Eskadras uz­brukums bija gaidāms pēc divām dienam.

100

«Arizona» pacēla pirātu karogu.

Tas nebūt nenozīmēja, ka virs tās plīvoja romantis­kais jūras laupitāju melnais karogs ar galvaskausu un sakrustotiem kauliem. Tagad ja nu vienīgi uz sublimētu pudelēm tika attēlotas tamlīdzīgas šausmas.

Nekāds karogs, patiesību sakot, uz «Arizonas» netika uzvilkts. Divi režģoti torņi ar hiperboloīdiem pārāk at­šķīra tās profilu no visas pasaules kuģiem. Jahtu koman­dēja Jansens, kas bija padots Lamola kundzei.

Zojas elegantās telpas — guļamistaba, vannas un

tualetes istabas, salons bija aizslēgtas. Zoja iekārtojās augšā, kapteiņa kabinē. kopā ar Jansenu Agrāka grez­nība — zilie zida pajumi, paklāji, spilveni, krēsli — viss bija novākts. Vēl Marseļā nolīgtā komanda bija apbru­ņota ar koltiem un īsām šautenēm. Komandai tika pazi­ņots brauciena mērķis un apsolītas prēmijas par katru aplaupīto kuģi.

Visas brivās telpas uz jahtas bija piekrautas ar ben zina un dzeramā ūdens kannām. Pūšot sānu vējam visās burās, ar pilnu jaudu strādājot brīnišķīgajiem rolsroisa motoriem, «Arizona» traucās kā albatross — no galotnes uz galotni pa saviļņoto okeānu.

101

—  Vējš tuvojas septiņām ballēm, kaptein.

—   Novākt marsburas!

—   Klausos, kaptein.

—  Sardzi nomainīt katru stundu. Novērotāju mucā uz grotmasta.

—   Klausos, kaptein.

—  Tiklīdz pamanīsiet ugunis, nekavējoties modiniet mani augšā.

Jansens piemiegtām acīm ielūkojās okeāna drūmajā tuksnesī. Mēness vēl nebija uzlēcis. Zvaigznes aizklāja dūmakains plīvurs. Visas šīs piecas diennaktis, kamēr jahta traucās uz ziemeļrietumiem, Jansens nemitīgi visā ķermenī sajuta vieglas aizgrābtības trisas. Neko darīt — arī tēvutēvi pārtika no laupīšanas. Ar galvas mājienu viņš atvadījās no palīga un iegāja kajītē.

Zemo, komfortablo, ar ādu un lakotu koku apdarināto kapteiņa kajiti — vientuļa jūrnieka atturīgo mitni piestrāvoja jaunas sievietes klātbūtne.

Vispirms te dvesmoja smaržas… Pirātu vadone tā smaržojās, ka pat mironim kutētu nāsis. Uz krēsla at­zveltnes pa roku galam uzmeta flaneļa svārkus un zel­tainu svīteri.

Lamola kundze gulēja viņa gultā. (Jansens visas šīs piecas dienas neizģērbies atlaidās uz ādas dīvāna.) Viņa gulēja uz sāniem. Viņas lūpas bija puspievērtas. Seja —

jūras vēju nobrūnināta. Kailā roka atmesta aiz galvas. Vaigos sārtums no miega. Pirāte!

Smags pārbaudījums Jansenam bija Lamola kundzes kareivīgais lēmums apmesties kopā ar viņu kapteiņa ka­jītē. No kaujas taktikas viedokļa — pareizi. Devās lau­pīt varbūt — uz nāvi. Ja viņus noķertu, katrā ziņā abus pakārtu pie masta vienu otram blakus.

Stāvēdams smaržām piesātinātajā kajītē, viņš ar izmi­sumu un sajūsmu raudzījās uz jauko seju, uz savu mī­lestību.

Varbūt iemesls tam visam bija vikingi[32] , jūras laupītāji, Jansena senči, — tie, kas no dzimtajiem krastiem devās tālos braucienos pa jūrām sarkanās laivās ar augstu pa­kaļgalu un pīķi gaiļa sekstes veidā, ar vairogiem gar bortiem, ar taisnu buru oškoka mastā. Pie tāda masta Jansena sencis dziedāja par ziliem viļņiem, par negaisa mākoņiem, par gaišmataino meiteni, kas gaida jūras krastā un veras tālē, — paiet gadi un viņas acis kā zilā jūra, kā negaisa mākoņi. Lūk, cik senu dienu sapņi ap­ņēma Jansenu.

Viņš baidījās uzmodināt Zoju. Nedzirdami piegāja pie dīvāna, apgūlās. Aizvēra acis. Aiz borta šalca viļņi. Šalca okeāns — dziedāja seno dziesmu par brīnum daiļo meiteni. Jansens aizlika rokas aiz pakauša, viņu apsedza sapņi un laime.

102

—   Kapteini… (Klauvējiens pie durvīm.) Kaptein!

—  Jansen! — Lamola kundzes satrauktā balss kā adata izdūrās caur smadzenēm.

Kapteinis Jansens uztrūkās kājās, iznira no sapņu straumes ar mežonīgi zibošām acīm. Lamola kundze steidzīgi vilka mugurā svīteri.

—  Trauksme, — teica Lamola kundze, — bet jūs guļat…

Pie durvīm atkal pieklauveja, un — palīga balss:

—   Kaptein, ugunis no kreisā borta.

Jansens atgrūda durvis. Mitrs vējš ielaužas viņam plaušās. Viņš noklepojās, izgāja uz tiltiņa. Nakts bija melna. No kreisā borta, tālumā, virs viļņiem šūpojās di­vas ugunis.

Neizlaizdams no acīm ugunis, Jansens sataustīja uz krūtīm svilpi. Iesvilpās. Atbildēja bocmaņi Jansens skali nokomandēja:

—  Visi uz klāja! Novākt buras!

Atskanēja svilpieni, komandu saucieni. No baka, no pūpes izbira matroži. Viņi kā kaķi kāpa mastos, šūpojās rājās. Iečīkstējās bloki. Atgāzis galvu, bocmanis lamāja visu, kas vien uz zemes ir svēts. Buras nokrita. Jansens komandēja:

—   Stūri pa labi! Uz priekšu — pilnu gaitu! Nodzēst ugunis!

Tagad, vienīgi motoru dzīta, «Arizona» izdarīja asu pagriezienu. No labā borta uzbangoja viļņa galotne un nogruva pār klāju. Ugunis nodzisa. Pilnīgā tumsā jah­tas korpuss sāka trīcēt, attīstīdams vislielāko ātrumu.

Pamanītās ugunis ātri izauga no horizonta. Drīz vien kā tumši apveidi parādījās pasta kuģis ar diviem skur­steņiem, kas stipri dūmoja.