Inženiera Garina hiperboloīds

— Tulku. Es runāšu krieviski, — teica Šeļga, ap­sēzdamies pie galda un pabīdīdams ar elkoni sāņus bun­džas ar marmelādi, ar angļu sāli, pusizdzertās vīna glāzes. (Ar visu to salas valdība bagātīgi apgādāja kaln­račus.)

Pie galda pienāca zilgani bals, ar bārdas rugājiem apaudzis, sakumpis, kaulains ebrejs.

—   Es esmu tulks.

šeļga sāka runāt…

—   Garins un viņa pasākums nav nekas cits kā ka­pitālistiskās apziņas galēja izpausme. Tālāk par Garinu vairs nav kur iet: viņa mērķis ir strādājošo cilvēces daļu ar smadzeņu operācijas palidzību vardarbīgi pārvērst par dzīvniekiem, atlasīt izredzētos — «dzives valdnie­kus», apturēt civilizācijas gaitu. Buržuji pagaidām vēl nesaprot Garinu, arī viņš pats nesteidzas panākt, lai viņu saprastu. Viņu uzskata par bandītu un agresoru. Bet buržuji galu galā sapratīs, ka imperiālisms ieaug Garina sistēmā … Biedri, mums jānovērš visbīstamā­kais: lai Garins neatrastu ar viņiem kopīgu valodu. Tad, biedri, jums klāsies ļauni. Bet jūs šai kastē esat nolē­muši mirt par to, lai Garins neķildotos ar Amerikas val­dību. Kā gan tagad rīkoties, padomājiet? Uzvarēs Ga­rins — slikti, uzvarēs kapitālisti — slikti. Garins ar vi­ņiem vienosies — tad sliktāk vairs nevar būt. Jūs vēl neapzināties savu vērtību, biedri, spēks ir jūsu pusē. Pēc mēneša elevatoru kausi gāzīs virszemē zeltu, tas nāks par labu nevis Garinam, bet jums, tiem pārveido­jumiem, kas mums jāizdara uz zemeslodes. Ja jūs man ticat, ticat — lidz galam, liesmaini, tad es — esmu jūsu vadonis … Ievēliet vienbalsīgi … Bet ja neticat…

Šeļga apklusa, pārlaida skatienu strādnieku drūma­jām sejām, viņam pievērstajām, nekustīgajām acīm, pa­matīgi pakasīja pakausi …

—  Ja neticat, runāšu vēl.

Pie galda pienāca līdz viduklim kails, viscaur no­kvēpis, plecīgs jauneklis. Pieliecies pavērās Šeļgā ar zilām acīm. Pavilka augstāk bikses, pagriezās pret bied­riem:

—  Es ticu.

—  Ticam, — pievienojās pārējie. Caur verstīm biezo granīta masīvu attrauca pa telefonu: «Ticam, ticam.»

—  Tas ir labi, ka ticat, — teica Šeļga. — Tagad pēc punktiem: nacionālās robežas līdz vakaram tiks novāk­tas. Algu saņemsiet rit. Gvardi lai apsargā pili, mēs iztiksim bez tiem. Piecpadsmit provokatorus noslīcinā­sim — to es izvirziju kā pirmo noteikumu. Tagad uzde­vums — iespējami ātrāk izlauzties līdz zeltam. Pareizi, biedri?

105

Naktī ziemeļrietumos parādījās prožektoru klejojošā gaisma. Ostā satraukti iekaucās sirēnas. Rītausmā, kad jūra vēl gulēja ēnā, parādījās pirmie tuvojošās eskadras vēstneši: augstu pār salu riņķoja lidmašīnas, mirguļo­damas rožainajā ausmā.

Gvardi jau atklāja pa tām karabīņu uguni, bet drīz pārtrauca. Salas iedzīvotāji pulcējās bariņos. Virs šah­tas joprojām garoja dūmaka. Uz kuģiem sita pusstun­das. Lielajā transportā norisa izkraušanas darbi — ostas celtnis izlika krastā krustām pārsietus saiņus.

Okeāns bija rāms, tinies vieglā miglas plīvurā. De­bešos dziedāja propelleri. Uzlēca miglaina saules ripa. Un tad visi ieraudzīja pie horizonta dūmus. Tie klājās garā un šaurā mākonī, kas stiepās uz dienvidaustru­miem. Tur tuvojās nāve.

Salā viss apklusa, šķiet, mitējās dziedāt pat putni, kas bija atvesti šurp no kontinenta. Kāds ļaužu ba­riņš aizskrēja pie laivām ostā, un laivas, pilnas līdz bor­tiem, steidzīgi aizīrās atklātā jūrā. Taču laivu bija maz, sala — kā uz delnas, nav kur patverties. Un iedzīvotāji stāvēja sastinguši kā sālsstabi, klusēja. Daži nogulās ar seju smiltīs.

Pilī nebija samanāma nekāda kustība. Bronzas vārti aizslēgti. Gar sarkanīgajām, slīpajām sienām soļoja, ar karabīnēm uz muguras, gvardi augstās platmalēs, bal­tās, ar zeltu izšūtās žaketēs Nostāk pacēlās lielā hiper­boloida tornis, caurspīdīgs kā mežģines. Augšup kāp­jošais miglas plīvurs aizsedza skatienam tā galotni. Tomēr reti kāds paļāvās uz šo aizsardzību, rūsgani mel­nais mākonis pie horizonta bija pārāk iespaidīgs un draudīgs.

Daudzi ar izbailēm pagriezās uz šahtas pusi. Tur iekaucās trešās maiņas svilpe. Atraduši laiku strādāt!

Lai nolādēts zelts! Pēc tam pulkstenis uz pils ļumta no­sita astoņi. Un pār okeānu pārvēlas dārdoņā — smagi, pieaugoši pērkona grāvieni. Pirmā eskadras zalve. Gaidu sekundes, liekas, izstiepās telpā, lidojošo lādiņu kaucienos.

106

Kad nogranda eskadras zalve, Rollings stāvēja uz terases pie kāpnēm, kas veda lidz ūdenim. Viņš izņēma no mutes pipi un klausijās lidojošo lādiņu rēkoņā: vis­maz deviņdesmit tērauda briesmoņi, pildīti ar melinītu un kodigo gāzi, drāzās uz salu, tieši Rollinga smadze­nēs. Tie uzvaroši rēca. Likās, sirds neizturēs šīs skaņas. Rollings atmuguriski kāpās uz durvim granīta sienā. (Viņš jau sen bija sagatavojis sev pagrabā patvertni, kur paslēpties bombardēšanas gadījumā.) Šāviņi iz­sprāga jūrā, uzšļākdami gaisā ūdens stabus. Nogranda. Par tuvu mērķēts.